22.aprīlis

Lielu dienas daļu kopā ar mammu darbojāmies pa virtuvi. Cepām atkal visādas maizes. Tētim patīk kanēļmaizītes paņemt līdzi savās ikdienas gaitās, visiem mums garšo biezpiena, rabarberu plātsmaize, un ilgākam laikam tiek cepti baltmaizes kukulīši ar rozīnēm, aprikozēm utt. Tiesa, pēdējā laikā baltmaizes kukulīšus cepam klasiskjai rauga mīklai vēl pieliekot klāt papildus pienu un olas un paraudzējot vēl. Tā tie kukulīši ilgāk glabājas un ir varengardi.
Pēc vairākām stundām ar mīklu un darbībām ap un ar cepeškrāsni, aizbraucām uz L.ielu parosīties pa dārzu. Lai arī pavēss bija, nolēmām pārstādīt kumelītes. Tētis, nepadomājot, uzgāza iepriekšai kumelīšu dobei kompostu, līdz ar to, nācās atjaunot stādījumu. Labi, ka dārza otrā pusē kumelītes krietni sakuplojušas. ;))
Bet vispār - dārzs L.ielā šobrīd ir sāpīga lieta. Jā, es saprotu, ka kanalizācijas un ūdensvada atjaunošana ir būtiska lieta, bet tas, kā tie darbi tika veikti. Vairākas reizes cīnījāmies ar tiem darboņiem, bet rezultāts ir tāds, kā tētis saka - dārzs ir izjaukts. Mūsu gadiem ilgi strādātā zeme nonāca kaimiņienes dārzā un mums atveda pāris kravas kūdrainas augsnes, kas, protams, mūsu gadījumā nav nekas labs. Ja agrāk vecākiem bija izdevies vairāk vai mazāk iekopt zemi tā, lai nav viens māls vai smiltis, tad tagad tur, kur tika veikti rakšanas darbi pie lecekts ir tīrais māls, bet lielajā dārza gabalā - kūdra. Pagājušajā vasarā acīmredzama bija starpība starp nerakto dārza daļu un izrakņāto - kur neraksts, viss aug griezdamies, kur bija rakņāts - nekas negribēja līst no zemes ārā. Atkal būs vajadzīgi gadi, kamēr izdosies to atvesto nevērtīgo augsni padarīt par derīgu dārzeņiem.
Kamēr rosījāmies pa dārzu, piezvanīja Ivars un nāca klajā ar lielisku piedāvājumu - par pietiekami sakarīgām naudiņām braukt kopā ar deju kolektīvu uz Barselonu. Jā, tās ir 10 dienas prom no mājām, jā, būs daļa nakšu autobusā, bet.. tās ir 10 dienas un izmaksas ir pietiekami smieklīgas. Zinot to, kā viņi parasti brauc (tā lai ir ne tikai aizbraukšana un atbraukšana, bet arī saturīgi pavadīts laiks, jo visi taču izmanto savu atvaļinājumu, tāpēc tas nedrīkst tikt "izpļekarēts", bet vajag piepildīt arī ar saturu un atpūtu), nolēmu, ka braukšu. Jā, nedaudz būs jāpabīda savs atvaļinājums, bet šobrīd man šķiet, ka tas ir tā vērts. ;) Jā, nebūs viegli tajā autobusā, bet piecas dienas Barselonā, kas jau krietnu brīdi bija ceļojumu galamērķu sarakstā, ar foršu, jautru, dzīvespriecīgu kompāniju varētu būt ļoti laba ideja! :)
Turklāt papildus bonuss - varēs noskatīties arī koncertus. ;))
Vēl dienas mazais prieciņš ir vecāku kaķēns. Kopā ar tēti aplikām mūsu mazajam žurkulēnam pretblusu siksniņu. Smējāmies, ka šis ir pirmais kaķis mums ar siksņu. Jā, esam pilinājuši zāles, bet siksniņa - nekad nebija. Tētim teicu, ka tagad kaimiņiem būs skaidrs, ka šis kaķis ir kādam piederošs kaķis. ;))
Vispār sīkai šmurgulis ir tik dzīvespriecīgs, ka katru reizi skatoties uz viņu, gribas smaidīt! Pozitīvo emociju bumba! :) Un kokos rāpties viņam dikti patīk - jo augstāk, jo labāk! :)

23.aprīlis

Diena tāda ar nedaudz dīvainu sajūtu.
Pētera un Nadeždas kāzas. Pirmais brālēns, kas uz kāzām neuzaicināja. No otras puses, sapratām, ka neviens brālēns un māsīca nav aicināts, vien Ivars kā krusstēvs.
It kā nedaudz skumji, bet no otras puses, vērojot laikapstākļus aiz loga - te saule, te lietus, te slapjš sniegs, te atkal saule un tā pa riņķi vien, nedaudz bija arī atvieglojuma sajūta, ka nav jādomā un jāiespringst uz pasākumu.
Pāris dienas vēlāk ar Ivaru parunājām par kāzām, un viņš tā smalkjūtīgi izteicās, ka "ne pārāk" bija. Protams, pēc Katrīnas un Artūra kāzām tagad būs kādām citām pārlekt pāri uzliktajai latiņai. Un, kā nopratu, problēma bija tieši tāda pati, kā vairākās pēdējās kāzās pamanīts - vadītāja neprasme vai nespēja pasākumu vadīt un.. galds. No otras puses, mamma runāja ar Zigu un viņš, savukārt, bija ļoti priecīgs un apmierināts. Ar mammu norunājām, ka, protams, viss slēpjas naudā. Ja naudas ir mazāk, tad, protams, arī iespējas ir mazāk. Un galvenais, patiesībā, lai paši jaunieši būtu apmierināti. Jā, mums, zināmu vecumu sasniegušajiem, gribas kaut ko tā vai šitā, bet divdesmitgadniekiem - galvenais, lai ir tusiņš. ;)) Un tusiņš, spriežot pēc facebook bilēm, bija. ;)
Tētis ar mammu nosmējās par to, ka jau stundu pēc ceremonijas sāka parādīties pirmās bildes internetā. Kā tētis teica, viņu kāzās 1968.gadā pirmās bildes tikai vienā eksemlārā atveda pēc mēneša, un tad vajadzēja atsevišķi pasūtīt attiecīgo numuru fotogrāfijas, lai izdalītu viesiem. Kad biju maza, īsti nesapratu, kāpēc katrai vecāku kāzu bildei aizmugurē ir numurs uzspiests, bet tagad viss salikās savās vietās. ;))
Ruājot par internetu, vecākiem vislielākā izklaide ir tad, kad es atbraucu un facebook vai draugos parādu radu bildes. :))) Tad nu ir lielā spriešana un runāšana.
Vispār bija forši, ka bija nejauki laika apstākļi - mums bija šajā dienā tik daudz laika, ko kopā pavadīt. Tiešām pamatīgi izpļāpājāmies. Parasti, kad atbraucu, darbs darbu dzen un nav laiks tā mierīgi parunāt par dzīvi, par pagātni, par radiem, par notikumiem, bet šajā atvaļinājumā tas izdevās! Rīgā varēju atgriezties pozitīvu emociju pārpildīta! ;)
Arī vakara ceļš uz Rīgu bija patīkams - automašīnu maz, vakars skaists - nemaz nelīdzinājās nemīlīgajam laikam laukos. Bet tā jau parasti ir, Rīgā līst, laukos saule un otrādi.

24.aprīlis

Beidzot mājās! Tiesa, mājās sagaidīja viens nepatīkams pārsteigums - datoram vairs nedarbojas wi-fi. Jāatgriežas pie sēdēšanas ar vadu. Ir nedaudz neērtāk, bet.. no otras puses esmu spiesta sēdēt pie galda (nosacīti pareizākā veidā). Besis uzmetās patiesībā diezgan pamatīgs, jo vai vismaz pāris gadus bija lieliska dzīve bez vada. Bet, no otras puses - datoram jau ir septiņi gadi, varbūt ir laiks mainīt kaut ko? :)) Mīļotais jau sen man saka, ka jāpārceļas uz citu datoru, bet es visu laiku atlieku un atlieku. Kaut kā ļoti pieradusi esmu pie šiem izmēriem, līdz ar to viss cits šķiet svešs un nepieņemams.
Bet, domājot par atvaļinājuma nedēļu, secināju, ka tiešām ir nedaudz par maz viena nedēļa. No otras puses pavadīju pietiekami daudz laika ar mīļoti, pavadīju saturīgās sarunās laiku ar vecākiem (jā, nav izdarīts nekas dārzā no tā, ko gribējās, bet.. laiks ar vecākiem šobrīd ir krietni vērtīgāks nekā dārzs), jā, ir radušās zināmas pārdomas par darbu. Nedaudz sarūgtināja tas, ka viens otrs, nesktoties uz to, ka ir krietni mazāk noslogots (salīdzinoši), nespēj paturēt prātā to, ko ir darījis un kā, un tāpēc zvana man, lai palīdzu salīmēt bildi kopā. Nē, nu varbūt tas nav nekas slikts pats par sevi, ka cilvēkam ir jāpalīdz salipināt "filma kopā", bet no otras puses - tev šis projekts ir vienīgais, ar kuru darbojies, un tik daudz jau kā paturēt prātā notikumus, kas ir norisinājušies pēdējo divu mēnešu laikā, jau nu vajadzētu. Bet nu labi.. kā bija, tā bija.
Un vislielākais prieks ir par Barselonas braucienu. Vispār jancīgi, gada sākumā domāju, ka vienīgais ilgākais brauciens prom no LV, būs uz Berlīni - uz koncertu. Biļetes nopirktas gan uz koncertu, gan lidojumiem, viesīca ir noskatīta, bet vēl nav pasūtīta, bet nu viss notiek! Un tad parādās Ženēva.. un tagad Barselona. Kaut kā ceļojumu groziņš strauji piepildās! :)) Jā, protams, tas viss ir saistīts arī ar naudu, bet no otras puses - ja ir iespēja par saprātīgām naudām, labā kompānijā kaut kur aizbraukt, tad jācenšas savilkt jostu nedaudz stingrāk un jābrauc! :))

25.aprīlis

Un atkal darbs, darbs, darbs!
Krietna kaudze dažādu darbu sakrājies nedēļas laikā, un saprotu, ka arī abiem palicējiem bijusi gana darbīga nedēļa, jo īpaši bosam.
Un varbūt arī labi, ka iepriekšejā nedēļā nebiju darbā, jo citādi nāktos braukt uz BRU uz SQWP, bet brauc priekšnieks. Pats viņš teica, ka ir nedaudz satraukums par to, kā būs.. un tagad ir tā, ka bez trīs dienām uz un no BRU nekādi. Ja godīgi, tad arī man šobrīd ir iekšēji nedaudz satraukums par to, kā būs pirmajā reizē. Noteikti nevarēšu nedomāt par notikušo. Un varbūt ir labi, ka pagaidām BRU braucieni atvirzās uz priekšu tālākā nākotnē.
Un vēl, lai arī centos lēnām atgriezties darbā, tomēr informācijas un darbu daudzums atkal liek galvai nedaudz paniķoties. Nē, tā beigās tomēr neizdomāja sāpēt, bet sajūta vienalga nav forša.

26.aprīlis

Domāju, ka būs jāiet pastutēt kolonnas zaļajā zālē, bet Ženēva aizgāja kā smērēts. Līdz ar to šo dienu smuki sapucējusies uz papēžiem apkārt vazājos. Bet tā nu sanāca, ka Sanita padeva ziņu, ka jāsavāc tā kā būtu pasūtījums. Lai neatliktu to līdz brīvdienām, kad vvz, vai būšu mājās, nolēmu ar visiem saviem papēžiem pč darba doties Ķengaraga virzienā. Aiziet bija viegli, bet atpakaļ.. pēdējie kilometri 3-4 vispār jau ar lielu piespiešanos tika noieti. Jā, visu laiku sevi rāju par to, ka nav prāta darbs 20 km ar papēžiem pievarēt, bet spītīgi tramvajā nekāpu iekšā. Mājās ierados pavisam beigta. Mācība ir gūta. Iespējams, ka līdz nākamajai reizei. :>
Runājot par Ķengaragu, uzmanību un smaidu piesaistīja personāžs, kas iznāca no betas. :)) Tā kā jau sāka krēslot (jo diena pelēka) un vējš pūta, acis, lai smiltis nebirtu tajās, vairāk nodurtas bija. Eju un skatos - parādās tumšas, basas kājas jēzenēs. Paceļu skatu augstāk - šorti. Paceļu skatu vēl augstāk, bet tur - dūnu jaka ar kapuci uz galvas. ;) Sasmējos pie sevis par šo pamatīgi. Laikam jau tumšādainais jaunietis bija ātri uzrāvis tikai jaku, lai aizietu uz pāris soļu attālumā esošo kaimiņveikalu pakaļ čipsiem un kolai, un bija slinkums viņam kārtīgi ģerbties. :D

27.aprīlis
Kā jau ierasts, reizi mēnesī jāiet uz kino! :)

Šoreiz Dienas draugu kino piedāvāja Chocolat (2015). Nelasīju recenzijas, viedokļus, tikai noskatījos rullīti. Iepatikās. Tā kā meiteņu vakars šajā reizē nesanāca, tad centos pierunāt mīļoto atnākt. Izdevās! :))
Filmas laikā gan pāris mirkļos likās, ka viņu tas viss garlaiko, bet.. pēc filmas visforšākā bija viņa frāze - ir labi aiziet reizēm uz kino, lai noskatītos kādu labu filmu, ko mājās visdrīzāk nenoskatītos. Viņam patika, man patika, līdz ar to bija jauks kinovakars kopā.
Un par filmu, un pēc tam par dzīvi diezgan daudz runājām. Vienmēr jau saka, ka katrs ir pats savas laimes kalējs. Un nauda, un vara var ļoti sabojāt cilvēku. Un beigās tas var "palīdzēt izkalt ne gluži to laimi, par kuru domāji"...

28.aprīlis

Dienas lielais prieks ir kārtējais sutījums no iherb. :) Yogi tējas man ir kļuvušas bezgala mīļas. ;) Mīļotajam ik pa brīdim arī kādi vitamīni tiek iegādāti. Tāpat regulāri testējam dažādus produktus, kuriem ir zemāks GI, jo gribas sagādāt kādu prieciņu saldummīlim. Agaves sīrups uz urrā tiek lietots šobrīd! :)
Un šajā sūtījumā ir šis tas arī Leo! :))) Beidzot! :D
Ir arī viena cita lieta, ko šodien pamanīju. Jo mazāk cilvēku darbā, jo labāk redzi, kā kurš strādā. Es saprotu, ka cilvēki var ko nezināt, bet, kad elementāras paviršības kļūdas cilvēks pats nespēj izķert, tad man šķiet, ka īsti kārtībā kaut kas nav. Ir zināmas prasības TA projektiem, elementāras lietas, kuras nemainās un ir jāzina kā 2x2, bet nē.. izrādās, ka tā nav, un man ir jāņem zīmulis un viss jālabo, jāieslēdz track ckanges režīms un jālabo. Un vēl nedaudz kaitina, ka katrs mans labojums tiek pārbaudīts pie lietvedības meitenēm - it kā es grasītos kaut ko ieriebt. Bet nu labi. Ja cilvēkam ir tāda vēlme, lai!!

29.aprīlis

Man ļoti patīk piektdienas, jo tās ir īsas! :) Jā, joprojām pirmās četras darba dienas pamatīgi nogurdina, bet piektdiena... īsā piektdiena.. atsver visu! :)
Kā jau ierasts, devos pakaļ maizei pie suitiem. Graudu maize ir vienkārši debešķīga. Esam secinājuši, ka šobrīd tā ir visgardākā maize! Pieņemu, ka pienāks laiks, kad būsim atēdušies arī šo maizi, bet pagaidām..mmm.. Un lielais šīs maizes pluss ir tas, ka tā nepelē un nesacietē. Jā nobriest, bet arī pēc trīs nedēļām to vari normāli atkost. ;)
Un pastaiga pa pilsētu saulainā laika dara savu - uz deguna parādās aizvien vairāk vasaras raibumu. :))
Pēc garās pastaigas mājās pabeidzu skatīties vienu krievu seriālu par spiedzēm kara laikā. Līdz ar to droši var teikt, ka sanāca laba gandrīz brīvdiena. :))