smth
18.aprīlis - 21.aprīlis 
30th-Apr-2016 08:46 am

18.aprīlis
0418
Pirmā atvaļinājuma diena. Protams, pirmā lieta, kas obligāti jāizdara - jāizguļas! :)
Otrā lieta -jāpalīdz piekārtot/sakārtot telpas mīļotajam. Šķiroju to, kas kastēs samests - līdzīgo pie līdzīga saliku, tā lai vieglāk pašiem orientēties un darboties. Un dienas beigās ir ļoti laba sajūta, jo redzi, ka vietas ir kļuvis vairāk, ka viss ir kļuvis pārredzamāks, ērtāk sasniedzams.
Iespējams, ka tieši tāpēc man arī patīk rosīties dārzā - redzi darba rezultātu uzreiz! Papīrdarba darbu darot, bieži vien neredzi tieši taustāmo rezultātu uzreiz. Bet darot ar rokām kaut ko, viss ir redzams. ;)

19.aprīlis.
Dienas varonis - niķīgā galva.
0419
Jā daļa dienas tika pavadīta V.ielā, mēģinot kaut ko padarboties, bet nekas jēdzīgs nesanāca. Sanāca kašķi uz līdzenas vietas. :> Vispār jau laikam tiešām vislabākais šādās dienās nolīst savā aliņā un ļauties procesam - lai viss norit savā gaitā.
Un vēl kārtējo reizi nācās secināt, ka arī atvaļinājuma laikā man mēdz ciemos atnākt mdm. VVZ, kas šoreiz viņu uzaicināja. Bet labā ziņa - nav pirmā reize, un nav arī pēdējā! :D
Vēl viens dienas prieciņš - aizbraucām pakaļ paciņām pie Leo. :))Tiesa, Leo nesatikām, bet vismaz atkal varēja apskatīt, kas pie viņas notiek. :D

20.aprīlis.
0420
Atkal aizvēlos līdz V.ielai ar domu, ka kaut ko varētu vēl izdarīt, bet rezultātā neko sakarīgu īsti neizdarīju, bet pavadīju rāmu dienu tur. ;)
Lai nebūtu jādomā, ko daram ar pusdienām, nolēmām pārmaiņas pēc pasūtīt wok no Vairāk saules. ;) Secinājums viens - daudz jūras mošķu un daudz zivs, un ne tik daudz nudeļu - tātad: labi un garšīgi! :)
Vispār mēs ļoti reti kaut ko pasūtam uz mājām. Biežāk tie ir suši, reizēm picas, bet tagad wok. Attiecībā uz picām gan ļoti bieži nonākam pie secinājuma, ka labāk pašiem mājās uzcept pārīti ala picu, nevis pasūtīt. :) Tomēr, kad pats kaut ko gatavo, tad zinu, cik un kas ir iekšā. ;))
Vēl viena cita lieta, kas ienāca prātā šajā dienā - tomēr mans atvaļinājums ir tāda lieta, kad krietni vairāk pavadam laiku kopā. Ir labi būt kopā. ;)) Turklāt neesmu tik nogurusi kā parastās darba dienās. Pēc darba atnāku mājās reizēm un vairs neko negribas - pat ēst nē. Tāpēc reizēm gadās, ka darba nedēļas otrajā pusē mums nav īstas vakariņas, bet tāda grabināšanās vien. ;))

21.aprīlis
0421
Lai arī laiks šajā nedēļā īpaši nelutina ir sauli un siltumu un skaidrs, ka dārzā nekāda strādāšana nesanāks, tomēr aizbraucu pie vecākiem. :)
Negribējās burzmu uz ceļa, tāpēc pārmaiņas pēc izbraucu caur Jaunjelgavu. Sen nebiju braukusi, kopš remontdarbi sākās pagājušajā gadā. Kā izrādījās, tie arī joprojām turpinās. :)) Tā kā nekur nesteidzos, tad mierīgi varēju pasēdēt arī pie tiem luksoforiem. :) Bet vispār, man tas ceļš, jo īpaši posms no Aizkraukles līdz Jēkabpilij ļoti patīk. Tur ir, kur piesiet aci un priecāties. :))
Jēkabpilī (kā jau parasti) tika ātri izķemmēts Depo un Rimi, lai nopirktu visādas lietas vecākiem. Esmu pamanījusi, ka viņi paši jau reizēm ar lielu interesi sāk lūkoties, ko es tajos maisos esmu atvedusi. :)) Gribas un patīk man viņus palutināt.
Beidzot atklāju arī saldējumu sezonu. Druvas cigoriņu saldējums... mmmm... ņamma! :) Kādreiz, bērnībā, viss, kur bija cigoriņi, negaršoja. Likās pārāk rūgti un pārāk īpatnēji. Bet tagad cigoriņu saldējums ir viens no mīļākajiem. ;)) Bērnībā jau arī kādreiz Vēsma negaršoja, jo likās skābeni ūdeņaina, bet tagad.. ai, cik gards saldējums! :D Garšas kārpiņu vēlmes tomēr laika gaita mainās. ;))
Tā kā vairākas stundas nosēdējusi biju pie stūres, kā arī trīs dienas visai maz staigāju, nolēmu izmest garāku loku pa pagastu. Sākotnējā doma bija aiziet līdz Pieniņiem, tomēr atpakaļceļš radīja vieu galveno jautājumu - kā iet, lai suņus mazāk satiktu. Tētis vēl pa vidu izmeta tekstu, ka ļoti labi var Medvedniekos nogriezties un iet gar Feimanku un tad caur Remeniekiem mājās. Kad izgāju no mājās, izdomāju, ka paļaušos uz sajūtām.
Pirmais pārsteigums bija, kad pamanīju, ka mitrākās, purvainākās vietās jau purenes zied. Arī baltās un dzeltenās vizbulītes priecēja acis. Bet mājas.. aizvien vairāk ir tukšu. Lai gan tādas lauku mājas ir mazāk tukšas nekā tās, kas ir ciematā. Ciemats straujāk paliek kluss un tukšs. Pieņemu, ka vienkārši ir tā, ka tie, kuri dzīvo tādā viensētā vai sādžā, tur darbojas pa savu zemi, tāpēc arī mazāka motivācija ir braukt projām. Lai gan noteikti jaunā paaudze daļēji ir prom.
Ejot skatījos arī uz tām vietām, kur kādreiz bija mājas, bet tagad vairs nav. Vienu māju es vēl atceros kopš savas bērnības - ar ziedošiem flokšiem un citām krāsainām puķēm. Un mājas saimnieci vēl atceros, tādu nedaudz dīvainu kundzīgi ar nesaprotamu smaidu un lielām brillēm. Tagad tās mājas vairs nav. Nodegusi. Un ceriņi ir iekarojuši krietnu pagalma daļu.
Tuvojoties Medvedniekiem, sapratu, ka gribu tomēr iet pa tēta ieteikto ceļu gar Feimanku. Varbūt kādreiz arī mēs ar mammu tur bijām braukušas, bet tas bija pārāk sen. Gribas redzēt, kā tur izskatās.
Ja godīgi, nenožēloju, ka izvēlējos to maršrutu. Jā, nedaudz neomulīgi kādā brīdi palika, kad ceļš veda caur mežu un dzirdēju brīkšķus turpat netālu. Šī bija viena no retajām reizēm, kad ar muguras smadzenēm jutu, ka mani kāds no meža vēro. Vēl dīvaināk kļuva, kad dzirdēju pamatīgāku briku-braku un garā, slaidā priede pamatīgi sakustējās. Atcerējos par to, ka mūsu apkārtnē dzīvo arī lūši. Līdz ar to gājiens cauri mežam gar Feimanku bija nedaudz nervozs, bet... ļoti skaists! Ieraudzīju nedaudz citādu Feimanku. Skaistu! :)
Izejot Kalnackos, sākās suņu laiks - gandrīz pie katras mājas pa pāris suņiem. Es eju garām, bet viņi rej.. un cilvēki, kas dzīvo šajās mājās, skatās, kas tur notiek. Nu, nav tur tik bieži šādi klejotāji, kā es. :)
Sākumā domāju, ka iešu līdz Preiļiem un tad uz mājām, tomēr paskatoties debesīs, sapratu, ka jāgriežas vien caur Remeniekiem uz mājām, jo vakars strauji tuvojas un pa tumsiņu staigāt nav nekādas vajadzības. Nedaudz kilometrus vēlāk, jau ieraugot vecāsmammas māju, sapratu, ka tas bija pareizs lēmums - izvēlēties nedaudz īsāku maršrutu, jo nogurums sāka darīt savu. Skatījos pa gabalu uz Kažiem un atcerējos vecomammu, siena talkas gan turpat uz vietas, gan Jozānos. Atcerējos, ka vecāmamma cepa pončikus. Man ļoti garšoja tādi, kas ir ar ievārījumu iekšā, tomēr biežāk bija parastie.
Var jau būt, ka man ir uznācis bērnības atmiņu romantizācijas mirklis, kad šķiet, ka toreiz viss bija forši un skaisti. Bet var jau būt, ka tieši tā arī bija? :))
Kad gāju gar Sondoru māju, atcerējos abus puišus - Uldi un Andri. Toreiz, kad skolā mācījos, man zināmu riebumu izraisīja tas, ka viņi vienmēr smaržoja pēc dūmiem. Šoreiz, ejot garām viņu mājām, atkal degunā iesitās šī dūmu smarža un atcerējos to, ka tieši tā arī šie abi puikas smaržoja. Jā, dzīvojot mājā ar centrālo apkuri, dūmi nebija parastā smarža. Nezinu, kāpēc, bet toreiz likās, ka dūmu smarža ir netīrības pazīme. Lai gan.. var arī nemaz tā nebūt. Dūmo krāsns un viss pievelkas ar šo smaržu.. Tā vienkārši ir. Un nav tas ne labi, ne slikti, bet bērnībā jau es to nesapratu.
Smieklīgi bija, kad biju jau Pivovaros un zvanīja mamma, lai noskaidrotu, kur esmu. :)) Kā viņa smēja, viņa jau esot prātojusi, vai nevajag tēti sūtīt man pakaļ ar auto. :D
Protams, atnācu nogurusi, bet apmierināta, jo bija lieliska pastaiga! :)
Un miegs pēc šādām garākām pastaigām man vienmēr ļoti labi nāk. :)))

Un te šis tas no pastaigas ;))
DSC_9984-2

DSC_9992-2

DSC_9997-2

DSC_9999-2

DSC_0001-2

DSC_0009-2

DSC_0010-2

DSC_0014-2

DSC_0018-2

DSC_0020-2

DSC_0026-2

DSC_0032-2
Comments 
30th-Apr-2016 11:26 am
debesis skaistas. :) un apraksts skaists.

paldies!
30th-Apr-2016 11:50 am
Rakstu pamatā sev. ;) Pierakstu to, kas šķiet svarīgs ;))
Bet prieks, ja kādam ir arī interesanti. :))
This page was loaded Sep 16th 2019, 7:27 am GMT.