Kad viss ir labi, tad šķiet, ka nav vajadzības rakstīt. Kad viss ir slikti, tad gribas piegaudot visus stūrīšus. Šķiet, ka tā ir arī ar cibu. Kad gribas norakstīt emocijas (lielākoties negatīvās) nost, tad raksti, raksti, raksti. Pēc gadiem pārlasi un sāk likties, ka ir bijusi viena milzīga bēdu ieleja, lai gan pats jau saproti, ka viss konkrētajā brīdī nav bijis slikti, bet vienkārši esi tajā mirklī koncentrējies uz negatīvo emociju fiksēšanu.
Pēdējā laikā esmu sākusi palasīt ierakstus, kas tapuši, tajā pašā dienā, kas ir šodien. Un pats dīvainākais ir tas, ka, izlasot vieas dienas ierakstus, šķiru tālāk, lasu, jo gribas taču atcerēties, kā tas tālāk ir attīstījies. Sava veida seriāls. :)
Bet vispār.. cibai postu laikam nodara "ātrākas publicitātes formas" (feisbuks, tviteris un instagrams, un kas tik vēl ne... :>). Gribas visu ātrāk un miers, lai pēc tam lielākā pūli var apspriest. :>
Varbūt tā tam arī jābūt.
Nezinu.