Nesaprotu, kas ar mani šodien notiek. Gribas ielīst gultā, paslēpties zem segas un raudāt, raudāt, raudāt. It kā ar prātu saprotu, ka viss taču ir labi - ir kur dzīvot, ir ko ēst, ir darbs, ir lietas, kas patīk un interesē, bet.. tas viss šobrīd nespēj iepriecināt. Lai gan vajadzētu priecāties, bet.. nevaru.
Nē, nav viss slikti. Bet nav arī labi. Un parasti šādās situācijās eju gulēt. Jau bērnībā tā bija - ja nav labi, tad jālien gulēt. Miegs visu dziedē. Miegā vieglāk pārlaist smagos mirkļus.
Jāpabeidz tā šokolādes torte, jāuztaisa vakariņas un jāiet gulēt. Varbūt rīt būs labāk.
Pašai riebjas šis raudulīgi-čīkstīgais.