Bija stresa un pārdzīvojumu pilna nedēļa. Galva ar sāpēm lika saprast, ka stresa ir par daudz. Un miega arī bija par maz.
Tāpēc šodien ir daudz gulēts. Vēl joprojām esmu pidžamā pie tv, kur rāda vakardienas hokeja spēli. :D Pāris mirkļos pamanīju mūsu ar le_minga rokas, kaklus. :D
Bet nu īsumā par nedēļu.
319.gada diena. Sestdiena.15.novembris.
Beidzot brīvdiena. Bet sapratu, ka neko negribas darīt. Atkal sāk iestāties tā stadija, kas bija gadus trīs atpakaļ - kā brīvdienas, tā gribas gulēt, gulēt, gulēt. Vai arī tupa skatīties tv. Tā arī šajā sestdienā bija.Papildus gan sēdēju neta veikalos un meklēju dāvanas. Ja godīgi, ne tikai parastie veikali nogurdina. Arī neta veikali var nogurdināt. Turklāt neta veikalos nemaz nejūti kā paskrien laiks. :>
Un vēl sasmaidījos, kad abi sēdējām uz dīvāna katrs ar savu datoru rokās un katrs bijām savā veikalā. Vienā brīdī mīļotais man lika paskatīties sava veikala piedāvājumā.Skatījos, skatījos un tad, kad man apnika, tā arī paziņoju - viss, man apnika, es eju uz savu veikalu. :D Abi par šo saķiķinājāmies - tā skaļi paziņot, bet palikt turpat uz dīvāna blakus. :D



320.gada diena. Svētdiena. 16.novembris.
Joprojām dzīvojos pa mājām. Tiesa, šoreiz jau spēju pievērsties lasīšanai. Fonā, kā parasti, kaut ko bubina tv. Bet savākties pat līdz veikalam, kur nu vēl līdz starojošai Rīgai nespēju. Nogurums un slinkums.
Saprotu, ka patiesībā tas viss ir izdegšana. Bet šobrīd neko ar to nevaru izdarīt. Ir tikai godīgi pret visiem šo prezidentūras laiku būt,bet pēc tam.. pēc tam domāšu ko darīt - kuda podatsja, komu otdatsja.



321.gada diena. Pirmdiena. 17.novembris.
Tā kā nākamajā dienā jādodas uz BRU, nolēmu tomēr aizvelties līdz veikalam, nopirkt vajadzīgās lietas un uzpildīt bāku. Bet mašīnā.. mašīnā mums pārsteigums.
Nezinu, kādā aptumsumā biju tā nepareizi sakrāmējusi mantas auto. Kad pēdējo reizi braucu no vecākiem, bagažniekā it kā krāmēju tikai tās mantas, kas var stāvēt bagažnieka līdz pirmajiem mīnusiem. Bet šajā dienā izrādījās, ka tā nemaz nav. Iekāpju mašīnā, bet tur tāda dīvanai rūguma smaciņa... Atveru bagažnieku un saprotu, ka no viena maišeļa kaut kas iz izlijis.. Eh.. pāris maisiņi saldētu baraviku, jāņogu un diļļu bija jāizmet. :( Nu, ko - saņēmu labu mācību. Turpmāk būšu uzmanīgāka attiecībā uz mašīnā glabājamām mantām.


322.gada diena. Otrdiena. 18.novembris.
Citi guļ, bet tu dodies komandējumā. Kārtējā darba grupas sanāksme. Labi, ka mīļotais bija gatavs celties agri un aizvest mani uz lidostu. Forši bija satikt vēl divas kolēģes,kas šajā dienā devās komandējumā.
Lai arī laika prognozes teica, ka lietus iespējamība ir 20%, tomēr visu dienu ik pa brīdim smidzināja. Pelēka diena.
Priecē, ka viss ar pārlidojumiem sanāca labi.
Bet vispār - agrāk kaut kā vairāk jutu patīkamu satraukumu, dodoties komandējumā,bet tagad aizvien mierīgāk uztveru - vienkārši darba diena citā vietā, vairāk nekas.


323.gada diena. Trešdiena.19.novembris.
Dienas notikums, protams, atkal skandalēšana ar priekšnieku. Joprojām nesapratu, kas tas, kas no rīta bija, īsti bija. Es nesaprotu, kāpēc man katru reizi liek justies vainīgai par to, ka pēc atgriešanās pēc šī komandējuma viendienīša, atpūšos tās stundas, kas man atbilstoši likumam pienākas. Turklāt es nesapratu arī to paniku saistībā ar DG IR sanāksmi. Ja nebūtu kas izdarīts, tad labi, bet šajā brīdī?? Vienīgais, kas bija jāpabeidz - prezentācija. Nolēmām iziet tai vēlreiz cauri, lai saprastu, vai vajag ko pielikt klāt vai izņemt ārā. Bet citādi - viss par 99,9 procentiem jau bija sagatavots.
Ai.. nezinu..es nesaprotu, kas notiek. Un nesaprotu arī to, kāpēc tas tā notiek. Pieņemt to ir grūti, bet laikam jau nav citu variantu.
Vārdu sakot, diena skandāla ēnā gatavojoties sanāksmei pagāja.


324.gada diena. Ceturtdiena. 20.novembris.
Directors General for Industrial Relations - social event.
Diena vēl gan parastajos darbos, gan vēl zvanīšanās ar viesnīcu, gidiem, restorāna apmeklējums, zvani uz sekretariātu. Aizvien vairāk un vairāk bija sajūta, ka viss ir labi, izņemot to, ka nevar zināt, vai sāks snigt pastaigas laikā, vai tomēr nē.
Pēc darba laika beigām pārģērbos un devāmies uz viesīcu Latvija pakaļ visiem DG IR locekļiem, kas pieteikušies izklaides programmai.
Lai arī biju aprakstā ielikusi tekstu, ka novembrī ir vēss un mitrs laiks, tomēr daži neuzskatīja par vajadzīgu atbilstoši saģērbties. Tāpec daži paguva nosalt pastaigas laikā. Jāatzīst gan, ka gide bija nedaudz dīvaina, bet nu Jūgendstila muzejā viss bija labi un arī vakariņas restorānā LaBoheme izdevās. Patīkami bija, ka vairāki nāca klāt un teica, ka viss ir labi. Ceru, ka tiešām visi vairāk vai mazāk ir apmierināti.


325.gada diena. Piektdiena. 21.novembris.
Meeting of Directors General for Industrial Relations.
Jau ap astoņiem no rīta bijām viesnīcā, jo priekšnieks tā gribēja. Darīt tur īsti nebija ko, bet nu bijām tur, iedzērām kafiju, noorganizēju meitenēm, kas nesēž pie lielā galda, krēslus.
Sanāksme man pašai, kā jau parasti, likās interesanta. Vispār jau šīs sanāksmes man palīdz saprast lielos virzienus un arī valstu viedokļus atsevišķos jautājumos. Pēc tam ir nedaudz vieglāk strādāt.
Attiecībā uz blakussēdētāju viss bija tieši pēc tāda paša scenārija kā Atēnās un arī laikam Romā, bet to es arī nekādi nespēju ietekmēt.

Pēc pasākuma vēl aizgāju līdz darbam. Apskatīju pastus, šo to atbildēju, šo to aizpildīju. Man par patīkamu pārsteigumu bija arī e-pasts no Komercbanku asociācijas par semināra vadīšanu. Šobrīd domāju, kur es viņus decembrī varētu iespiest.. Izskatās, ka būs ļoti grūti. Apsveru domu, ka varbūt 5.janvāri viņiem piedāvāt - tā teikt gada pirmā darba diena un gadu forši būtu sākt ar kaut ko tādu. Latvijas Dzelzceļam arī kaut kas jāatbild par to semināru. Domāju, ka nākamnedēļ to visu izdarīšu.
Bet tas, kas pašu visvairāk pārsteidza - sēdēju pie galda un raudāju. Vai nu attieksmes dēļ, vai nu jau trīs dienas sāpošās galvas dēļ, vai miega trūkuma dēļ.. nezinu, kas bija tas iemesls. Bet jutos tik iztukšota un nebija ne kripatiņas gandarījuma sajūtas par to, kas izdarīts.
Atnācu mājās. Duša. Lavandas tēja. Ielīdu gultā un cerēju, ka aizmigšu. Neizdevās.
Atbrauca mīļotais no darba. Parunājām, un pamazām sāka atlaist tas viss. Un laikam jau pareizi mīļotais teica - lai arī pašai šķiet, ka viss ir ok, tad, ņemot vērā to stresoru, vienkārši pie šādiem atbildīgiem notikumiem jāsāk dzert nomierinošas tabletītes, lai man nesāk iet ciet viss.

326.gada diena. Sestdiena. 22.novembris.
Klusi cerēju, ka tomēr būs savādāk, ka nosvinēsim pirmo PRES pasākumu, ka būs tā, kā viņš teica - diena, kas beidzas ātrāk, diena, kad varam atelpoties.
Skuju!
Otrā kabineta meitenēm bija pateikts, ka viņas strādā dežūrrežīmā - viena ir uz vietas, bet pārējās no mājām var strādāt. Mums tas netika piedāvāts. Vēl iepriekšējā dienā viņš Līgai bija teicis par darbu līdz 12.. bet, kad pienāk sestdiena, tad tas viss principā jau ir aizmirsts.
Patiesībā ne man tas darbs no mājām, ne darbs līdz 12 bija vajadzīgs. Man bija vajadzīga attieksmes parādīšana.
Bet nu labi. Sāku taisīt augšā pozīcijas uz nākamo EPSCO. Vēl jāuzraksta ir TM vēstule un komandējuma atskaite, un atskaite par DG IR sanāksmi, jo Ina teica, ka tas būtu labi, jo galu galā tā taču ir darba grupa.. Vārdu sakot,darbs ir daudz.
Godīgi nostrādājām līdz 14. Pusdienslaikā uzsaucu picu, lai nosvinētu to, ka tomēr DG IR pagājis bez liekas aizķeršanās.
Atvēlos mājās, ievilku elpu un..uz hokeju! :) Dinamo Rīga ar Pēterburas SKA. Spēle ļāva atlaist emocijas. Tiesa, foršāk jau, protams, būtu bijis sēdēt aiz mūsu komandas un varbūt nedaudz augstāk, bet vienalga. Bija forši atkal aiziet uz hokeju. Paldies, vēlreiz, le_minga, ka paņēmi līdzi! :) Tagad, kad skatos vēlreiz šo spēli fonā, saprotu, ka būtklāt tomēr ir foršāk! :)) Tiešām daudz foršāk! :) Esot tur ir pilnīgi cita sajūta. Sāku atcerēties bērnību, kad ar brāli gājām līdzi just tēta komandai, kad viņš vēl spēlēja volejbolu. Jā, tās bija vietējā mēroga sacensības, bet vienalga. Kā mēs mammai parasti teicām ar brāli: "Ejam bļaut!".
Skatoties šo spēli, radās spontānā ideja arī pirmdien aiziet uz hoķi. Nu, un kas, ka no rīta otrdien ir tikšanās ar arodbiedrībām par svarīgiem jautājumiem. Man ir nepieciešams dzīvot arī citām emocijām, ne tikai darbam. Tā ka - biļetes ir jau kabatā un rīt atkal uz hokeju! :D