282.gada diena. 9.oktobris. Ceturtdiena.

Atkal viena darba diena. Varētu jau teikt, ka visas darba dienas līdzīgas, bet nav jau. Un tomēr savā ziņā ir.
Šobrīd vien vakari vairāk atšķiras - viss atkarīgs no tā, vai ķeršos atkal konservēšanas darbiem, vai nē. Šī vakara aktualitāte - cidonijas. Kamēr divi litru burku piebilda ar sagrieztām šķēlītēm, krietns brīdis paiet, jo joprojām neesmu atradusi visveiksmīgāko un ātrāko veidu, kā iztīrīt un sagriezt tās cidonijas. No otras puses, ir forši, ka ir cidonijas - ziemā varēs atkal gatavot karsto dzērienu. Nedaudz ar skumjām gan atcerējos tos laikus, kad bija mums viena kolēģīte, kas katru rudeni sarunāja ar kādu saimnieku cidoniju sulas. Parasti ņēmu vai nu vienu vai nu divas lielos bunduļus un vārīju sīrupu. Bet ziemā, pašķaidot ar karsto ūdeni, citronu, krustnagliņām varēju dzert un teikt domās paldies tam labajam cilvēkam, kas tās sulas sarūpēja. :) Pie reizes arī atcerējos, ka man tāda īsteni pirmā lielā mīlestība uz cidoniju sīrupa dzērienu atnāca universitātes laikos. Aijai tas vienmēr bija, un, kad atbraucu uz kojām Teikā ciemos, vienmēr ar to tiku sacienāta. ;) Un otrais mīlestības mirklis atnāca dzīvojot kopā ar Sanitu. :) Tieši viņas sīrupdzēriena gatavošanas veids šobrīd ir arī manā arsenālā! :) Tā ka - paldies, Sanita! :) Katru reizi, kad dzeru sīrupdzērienu mājās, atceros Tevi! :)

283.gada diena. 10.oktobris. Piektdiena.
Šo dienu gaidīju ilgi! :)

Visu dienu tirinājos un gaidīju, kad nu tas vakars beidzot būs klāt, lai dotos pie le_minga. Mīļotais pa dienu vēl zvanīja un prasīja, ko un kā vakarā daram, ka puķes nopirkšot..bet līdz darba dienas beigām.. eh.. cukurs uzleca ārprātīgos augstumos un nekāda pierunāšana nelīdzēja. Mīļotais palika mājās, jo jutās draņķīgi, bet es, puņķaini asaraina aizbraucu uz Ķīšupi.
Vakars bija foršs!:) Šaurā meiteņu kompānijā, bet tomēr foršs. Un vieta ir forša! :) Pati biju pārsteigta par to, ka lai gan sākumā biju domājusi, ka naktī triekšos mājās, tomēr rezultātā aizlīdu gulēt tikai pēc četriem rītā.. un nemaz negribējās braukt projām. ;) Jā, esmu konservatīva un patīk man nakšņot mājās, bet šī vieta ir kļuvusi par izņēmumu un sapratu, ka nejūtos neērti vai saburzīta, kā tas parasti ir svešās vietās. :) Tā ka, le_minga, ja aicināsi vēl, braukšu vēl! :) Jo vieta ir pārsteidzoši laba! Tāds klusums, miers..vieta, kas rada lielisku iekšējo sajūtu! :)
Un vēl, vēl un vēl jāuzsaka le_minga vārītā ķirbju zupa! Tik garda! :) mmmmmm.... :)

284.gada diena. 11.oktobris. Sestdiena.

Nezinu, ko redz citi šajā bildē, bet man.. man tā atsauc to iekšējo mieru un siltumu, kas radās, kad sēdēju uz dīvāna un skatījos tajā virzienā. Pēc briesmīgās nedēļas un tiem kašķiem šis sestdienas rīts bija ļoti nomierinošs. Tieši tāds rīts, kādu gribējās - pamosties un lēnām ieskrieties dienai. Lai gan.. ja godīgi, nekāda ieskriešanās nesanāca - nācās sevi piespiest braukt majās, jo mājās tak slimnieks gaida, jo satumsīs drīz, jo galu galā tak nepieklājīgi ir tik ilgi cilvēkiem karāties kaklā.
Jebkurā gadījumā šīs divas dienas bija vienas no lieliskākajām ciemošanās dienām šajā gadā. :))
Un vēl viens secinājums - ir labi, ka kāds rīko kaut ko piektdienas vakarā, jo tad vēl ir sestdiena, kad lēnā garā atiet no pasākuma un vesela svētdiena, kad var rosīties pa māju! :)
PIevakarē, kad atbraucu mājās, bija tik rāmi un labi, ka neko tā arī neizdarīju mājās, vien dzēru tēju, skatījos tv un kaut ko lasīju netā. :) Tāds nesteidzīgs un slinks vakars mājās pēc lieliskās ciemošanās.

285.gada diena. 12.oktobris. Svētdiena.

Tie, kas sestdienā slinko, tie svētdienā atkal ķeras pie ābolu pārstrādes. Jā, ir slikti, ja nav milzīgu grāpju, kur burkas vārīt un sulas spiest, tādēļ sanāk žņaudzīties pa mazākiem katliem. Jā, slikti, ka man ir paranoja un es burkas pasterizēju gan pirms uzpildes, gan pēc tās, toties zinu, kas viss labi stāvēs, jo pagraba kur visu glabāt ta nav... :(
No otras puses.. saprotu, ka man ziemas periodā sāks pietrūkt šī krāmēšanās ar burkām un augļiem un dārzeņiem. Lai arī nedaudz nogurdinoši tas viss ir, tomēr man tā konservēšana tiešām patīk. Kādreiz, kad mamma lika to visu darīt, tad bija riebums, jo šķita, ka pasaulē ir krietni daudz interesantāku lietu, ko darīt. Un, protams, vēlme apkārt bizot nekādi nemazināja vēlmi pēc tam ziemā tomēr pa kādai burciņai aizvilkt prom. :) Pēc tam nāca periods, kad sāku gatavot kaut kādas tādas lietas, kas man garšo ļoti un nav pārāk sarežģīti.. Bet tagad jau vairs nekas nešķiet sarežģīti, bet atliek vien sagādāt visus vajadzīgos produktus un visu var sagatavot. Jā, nogurums ir, jā, varbūt neizgulies, bet... pēc tam ziemā un pavasarī var ēst ar gardu muti! :)
Vārdu sakot, pēdējos gados esmu kļuvusi par konservēšanas lielo fanu! Tiesa, joprojām atzīstu, ka vienīgais, ko negatavoju, ir ievārījumi. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs to neēdam. Un, ja kādreiz gribas ievārījumu, tad no saldētavas var paņemt pāris maisiņus ogu un uzvārīt ātro ievārījumu. Bet, ja godīgi, tas nenotiek nemaz tik bieži. :)

286.gada diena. 13.oktobris. Pirmdiena.

Šī gan nav manis bildētā bilde, jo nepaguvu izvilkt fotoaparātu. Tā kā sēžu pagaidām ļoti siltā kabinetā un apkure ir pieslēgta, tad logs bija pēcpusdienā vaļā. Jau kādas dienas iepriekš pamanīju, ka ap logiem lidinās putneļi, bet šajā dienā viena zīlīte nolēma ielidot pie mums ciemos. No vienas puses labi, ka man tāds lielāks naudas koks stāv un viņa nekur tālu neielidoja, turpat pie tā puķu poda palidinājās. No otras puses, piedzīvoju tomēr mazu izbīli, ka putns tā ielido ciemos. :)
Lai arī mīļotais vakarā sacīja, ka putnu ielidošana pa logu nav labi, tomēr es sēdēju un meklēju latviešu ticējumus un atradu vienu, kur rakstīts, ka telpā ielidojis putns ir uz labu, pie tā arī nolēmu pieturēties. Zīlīte atlidoja ar kaut ko labu, nevis sliktu! :)

287.gada diena. 14.oktobris. Otrdiena.

Atkal darbs, darbs, darbs.. Bet dienas notikums - dusmīgais Duksis. Vakarā riktīgi sakāvāmies ar viņu. No sākuma viņa man pa kājām pinās, kamēr vakariņas gatavoju. Zinu, ko viņa gribēja - konservu! Bet man laiks īsti tam visam nebija, jo vakariņas jāgatavo un citas mājas lietas jādara. Kad neuzklausīju viņas žēlabas, Duksene iepīka un iecirta ar nagiem man abās kājās. Man, tik liela dusma uznāca, ka uzšāvu pa dupsi viņai. Viņa, protams, apvainojās, bet es.. es sajutos vainīga. Nolēmu, ka minūtes 10-15 nogaidīšu un tad atnākšu pie viņas ar konservu kā izlīguma zīmi. Domāts - darīts! Protams, kādu brīdi viņa uz mani gan vēl greizi skatījās, bet gulēt tomēr atnāca gultā pie manis. :))

288.gada diena. 15.oktobris. Trešdiena.
Diena darbā. Atkal ierastie sviestiņi. Daži neierastie sviestiņi arī. Bet dienas notikums ir pastaiga pa rudenīgo Maskačku. Viss sākās smieklīgi - devos uz mājām, uzzvanu mīļotajam..Vārds pa vārdam un viņš paziņo, ka vakarā būs vajadzīga mana palīdzība. Iesmēju un teicu, ka varu pie viņa uz darbu jau tagad aiziet. Tā nu no darba devos cauri Maskačkai pie mīļotā uz darbu.

Maskačkai tomēr ir savs šarms. Personāži, ko satiec, ir dīvaini, dažādi, reizēm nedaudz biedējoši, reizēm izsauc smaidu.. :) Dažāda tā Maskačka ir!
Un vēl vakarā, kad braucām mājās, sapratu, ka labi vien bija, ka aizgāju pie mīļotā uz darbu visu palīdzēt, jo mājās jau ap tiem deviņiem vakarā vairs neko negribētos. :))

289.gada diena. 16.oktobris. Ceturtdiena.

Tik daudz picu... Jēzus Marija! Daiga tiešām pārcentās, mūs visus tā sacienājot! :) Pirmā reize, kad mūsu draudzīgais kolektīvs nespēja notiesāt picas. :) Un uz kādu brīdi tiešām būs miers attiecībā uz picām - negribēsies, jo izdevās nedaudz atēsties! :D
Lai gan, ja godīgi, nezinu, cik ilgi negribēsies picas. ;)
Bet nu jāsaka, kā ir - bija labi! :)
Pamanīju gan vienu lietu, kamēr spinagrizs bija uz vietas, visi atkal tādi stīvāki, kā šis prom - tā visi sāk atslābt. Nav pirmā reize, kad tas bija tā uzkrītoši redzams. Vienkārši tā ir. Un nav ko domāt, kāpēc.
Patiesībā dienas bilde tikpat labi varētu būt arī jaunās štātītes. Pēc tādas pieēšanās dienas tomēr nolēmu vakarā pasirot pa veikaliem. Sakārojās nopirkt jaunu kleitu. Iegāju Zappingā. Laikoju daudz un dikti viskautko. Gala rezultātā it kā patika divas kleitas, bet tomēr nepatika tik ļoti, lai nopirktu. Tā kā tuvojās jau septiņi vakarā, nolēmu, ka uz brīdi ieskriešu Mosaic`ā. Cerēju, ka viņi strādā tikai līdz 19 un tādēļ nebūs laiks neko nopirkt. Bet viss beidzās ļauni! :D Veikala darba laiks - līdz plkst.20:00. Nu, ko.. sapratu, ka būs vien jāsāk laikot viss. Sagrābos pilnas rokas kleitu, svārku, žakešu.. Protams, atkal iestājās mirklis, ka drēbīte patīk, bet.. nepatīk cena. Tomēr beigās atradu vienu melnu kostīmu, kura cena ar atlaidi likās pieņemama. Tāpēc devos kases virzienā. Tā kā tagad Mosaic pāriet uz jaunu klientu reģistrēšanas sistēmu, tad gaidīšana pie kases ieilga. Nolēmu vēl pasirot pa veikalu. Atradu vēl vienu kostīmu. :D Uzlaikoju.. un sapratu, ka šis kostīms man tieši noderēs oficiālajām vakariņām 20.novembrī! :D Nu, ko..devos uz kasi jau ar otro kostīmu rokās.. :D Tā nu sanāca nopirkt nevis vienu kleitu, bet divus kostīmus. Bet mierinu sevi ar domu, ka viens man tiešām būs noderīgs gan uz krustmātes jubileju, gan uz oficiālajām vakariņām, bet otrs būs gana labs, lai ģērbtu to uz darba grupas sanāksmēm. ;)
Jebkurā gadījumā secinājums ir viens - Mosaic ir slikts veikals - kā aizeju, tā kaut ko nopērku, jo īpaši, ja tur ir atlaides kaut kam..

290.gada diena. 17.oktobris. Piektdiena.
No darba atvēlos nogurusi, bet.. bet sapratu, ka tieši šajā vakarā ir jāvāra tas sīrups. Viss ir labi nostāvējies, sastāvējies.. Bet šoreiz biju dikti slinka - vārīju sīrupu un neizņēmu ārā visus biezumus. Nodēvēju šo virumu par slinkā konservētāja cidoniju sīrupu. :D Nav kur šobrīd īsti izžāvēt sukādes, tāpēc visu atstāju kā ir. Mīļotais gan vakarā mani norāja, kad paīdēju par jaunas krāsns nepieciešamību, jo pāris gadus atpakaļ viņš pats piedāvāja atvest no mammas pilnīgi jauno cepeškrāsni, bet tobrīd man nevajadzēja. Tagad tā krāsns jau nobružāta stāv pie māsas mājās bez vajadzības, bet lietotu tak man nevedīs.. :D Tā nu palikām pie tā, ka krāsns pagaidām nav un sukāžu tāpēc arī nav, bet ir slinkais sīrups. :D


291.gada diena. 18.oktobris. Sestdiena.
Tā kā sapratu, ka jābrauc, kamēr vēl var, kamēr vēl saulaina diena tiek piesolīta šajās lietainajās, pelēkajās dienās, kamēr vēl ir gribēšana utt., tad plāns sestdienai bija pilnīgi skaidrs - uz vasarnīcu!
Mīļotā mamma arī nolēma man pievienoties. :) Tā nu mēs no rīta devāmies ceļā. Kā izbraucām no Rīgas, tā pamanīju, ka visas ceļmalas ir baltas, baltas, baltas...
Aizbraucām līdz vasarnīcai, bet tur.... tur viss pielijis pamatīgi ;( un peļķes pārvilkušās ar ledu..

Neskatoties uz pārpludušo dārzu, tomēr izdarījām daudz - siltumnīcai noņēmu plēvi, nogriežām puķes, kas vēl nebija nogrieztas, salasījām atlikušos ābolus un pārlasījām un aizvedām mājās tos, kas kādreiz bija salasīti. Mīļotā mammas sulas krājumus sakrāmējām un atvedām arī. Puķes apsedzām, visus darba rīkus, spaiņus sanesām šķūnītī, ūdens mucas izlējām un apgāzām uz mutes, nojumi sakārtojām, šļutenes atvienojām un atnesām uz šķūnīti. Vārdu sakot, daudz un dikti rosījāmies. Rokas nedaudz nosala un kājas arī, jo mitrā zeme tomēr saldēja. Bet prieks, ka viss ir izdarīts un sliktākajā gadījumā līdz pavasarim varam vairs nebraukt. Bet var jau būt, ka kādā siltākā un saulainākā dienā tomēr aizbrauksim vēl turp.
Ar mīļotā mammu daudz runājām par to, ka vispār būtu nedaudz jāpārplāno tas dārzs. Tur, kur regulāri pēc lietus stāv ūdens, būtu jātaisa zālājs, bet visas puķes jāevakuē uz kādu citu vietu - jāiekopj jaunas dobes, kur kompakti visu salikt. Protams, saprotu, ka viss tas ir tikai runu līmenī, negribu viņai neko uzspiest, tomēr.. tomēr man jau šķiet, ka tiešām pavasarī tas būtu jāizdara. Tā būs labāk.
Atbraucām uz Rīgu nosalušas, bet apmierinātas. Mīļotais palīdzēja mammai un arī man uzstiept visu augšā, jo tādas lielas salnas nav īsti piemērots laiks tam, lai glabātu dārzeņus un augļus mašīnā.
Pēc tādas ekstrēmas dienas mitrumā un aukstumā krietnu brīdi sildījos dušā, jo uznāca milzīgas bailes, ka pirms komandējuma iemanīšos saaukstēties. :) Un pēc tam..pēc tam atkal tāds foršs dīkdienīgs vakars mājas. Jutos nopelnījusi atpūtu.

292.gada diena. 19.oktobris. Svētdiena.

Nu, ko gan citu var darīt svētdienā, kad esi agriezies no vasarnīcas ar vairākiem maisiem ābolu? Neko citu - spiest ābolu sulu! :D
Turklāt diena nedaudz sabojāta tik un tā sanāca, jo pirmdien atkal ir agrais rīts un jādodas uz BRU.
Vispār svētdiena tāda skumja un sērīga bija, jo laiks atkal lietains un pelēks. Bet nu pozitīvais ir tas, ka sula uztaisīta, līdz depo aizbraucu vajadzīgās lietas nopirkt, rimi pa ceļam arī apciemoju. Vārdu sakot, tāda mierīga rosīga diena pa mājām. Izdomāju, ka būtu atkal jāizšķiro skapis, jāizmet nevajadzīgās lietas, varbūt jāatdod kādam tas, kas vēl ir gana pieklājīgā paskatā.. Kārtībai jābūt. :)

293.gada diena. 20.oktobris. Pirmdiena.
Agrais rīts..vēlais vakars..Kas tas ir? Tas ir komandējums uz BRU!

Mīļotais nolēma čucēt, bet es klusi, klusi saposos, uztaisīju viņam rīta kafiju, saliku pusdienu kastīti un devos ceļā.
Jancīgi sanāca ar taksi. Izrādās tas bija aizsūtīts pie citas mājas - operātore nenosauca vienu vieninieku priekšā. :D Bet, viss beidzās labi, takša vadītājs atvainojās par to, ka šāda kļūda notikusi un aizvizināja mani līdz lidostai tik īsā laika sprīdī, ka tomēr paguvu uz lidmašīnu. Labi, ka tā.
Brisele sagaidīja ar siltu laiku un sauli. Tāda tiešām riktīgi forša diena! :) Pat žēl bija atgriezties atpakaļ.
Darba grupa... nu, ko skaidrs, ka 2.decembrī atkal būs jādodas uz BRU uz ad hoc grupu. Un nākamā gada laikā vēl 7-8 ad hoc darba grupas sanāksmes ir paredzētas, kā arī divas parastās darba grupas sanākmses. Tā ka savā plānotājā jau varu ieplānot aptuveni 10 komandējumus uz BRU, neskaitot tos, kas būs saistībā ar prezidentūru. It kā jau labi, bet vienā brīdī man uznāca lūzums, lidostā sēžot un gaidot savu lidmašīnu. Aizdomājos par to, vai man tiešām to visu vajag? Vai tiešām tas ir mans ceļš? Vai nevajadzētu tomēr izkāpt no šī vilciena un braukt prom no LV. Ieminējos par to mīļotajam, bet viņš pasmēja par to, sakot, ka gada sākumā viņš jau man tieši to pašu bija teicis, tagad beidzot arī es par to sāku runāt. Nē, nu saprotu, ka negribu nevienu iegāzt attiecībā uz prezidentūru. Cilvēki ir rēķinājušies, ka es būšu un darbošos ar tiem failiem, esmu izgājusi apmācības, manī ir investēta nauda. Nav pareizi tagad aizbēgt. Nav godīgi. Tāpēc uzskatu, ka tas ir mans pienākums to pasākumu izvilkt. Bet pēc tam.. pēc tam varbūt arī beidzot apaušu tupeles un došos prom, jo sāk zust motivācija. Varbūt problēma ir vidē, kurā atrodies. Varbūt problēma ir manī. Varbūt abi kopā. Nezinu. Bet, šķiet, ka tiešām ir vajadzīgas pārmaiņas.
Bet vispār... ja nu kas:


294.gada diena. 21.oktobris. Otrdiena.
Pēc garām dienām un vēliem vakariem seko garie rīti. Mīļotais pačīkstēja par to, ka čuču un neesmu uztaisījusi viņam rīta kafiju. ;) Nesa bundžuman uz guļamistabu rādīt, vai pareizo kafiju paņēmis ;D Bet nu tika pats galā un pusdienas sakrāmēja līdzi. Vārdu sakot, visu pats var! :) Sabučoja, aizgāja, bet es turpināju gulēt.
Protams, saraustīts tas miegs bija, bet nu vismaz nedaudz pagulēju.
Aizvēlos līdz darbam, secināju, ka atkal notiek dīvainas lietas, lai gan.. ko es vēl brīnos. Nekas jau tāāāds nav noticis. Viss notiek tieši tā, kā līdz šim patiesībā ir noticis.
Vakarā nebiju spējīga neko citu izdarīt, kā vien palasīt un doties gulēt.

Pārāk jau dienu komandējumi-viendienīši nogurdina un iztukšo... dažas dienas esi nekāds.

295.gada diena. 22.oktobris. Trešdiena.
No rīta tik ļoti negribējās celties un velties, bet nav jau variantu. Daudz domāju, ko darīt ar to sanāksmi, uz kuru pašai jau šķita, ka būtu jāaiziet, bet priekšnieks pateica, lai pasaku, ka neviens nebūs. Nešķita īsti tas pareizi, bet beigās tomēr izdarīju tā, kā viņš gribēja.
Daudz visādu darbu un darbiņu uzkritis, bet palēnām visi virzās uz priekšu. Jā, it kā gribas un patīk joprojām visu darīt, bet kaut kāds depresīvais bija atnācis šodien.
Vēlos uz mājām un nolēmu, ka jāuzcep šodien kūka. Nu, un, ka neviens mājās to neēdīs - vienam nedrīkst, bet es negribu. Man gribējās to cepšanas procesu, smaržu mājās.. Domāts, darīts! Aizgāju līdz Grauda spēkam, iepirku visādus miltu maisījumus, lai atkal var sākt cept. Un nopirku arī cepumus, lai var pie kafijas panašķoties.
Vispār.. Grauda spēks ir vēl viens ļoti slikts veikals - kā ieeju, tā nauda jātērē! :D Bet no otras puses, tagad atkal mājās būs pašas ceptā pilngraudu maize, miežu maize un kāda vēl tur maize. Bet šodien.. šodien dzērveņu-kokosriekstu kekss uztapa. Neviens pat gabaliņš nav apēsts, bet māja smaržo tik forši! :) Rudens-ziemas periods ar kūku cepšanu mūsmājās ir klāt! :)