277.gada diena. 4.oktobris.
Nu, protams, dienas notikums - Saeimas vēlēšanas.

Pa dienu gan vēl atkal dažas burkas ābolu sulas izpiedu. Piebeidzu tos krājumus, kas bija iepriekš atvesti no vasarnīcas. Pie sevis nemītīgi domāju par to, kā tos visus n-litrus sulas izdzersim, bet tad ienāca prātā doma, ka pilnīgi mierīgi tādu sulas burku var kādreiz paņemt kā ciemakukuli, braucot ciemos.
Un kamēr plosījos ar ābolu sulu, apsvēru domu, ko darīt ar vēlēšanām. Jā, nav par ko īsti balsot, bet no otras puses, nedrīkst neiet. Izvēlējos mazāko ļaunumu - tā teikt zināmo ļaunumu. Kāpēc? Tāpēc, ka man pēc tam ar viņiem ir jāstrādā, gan Kabineta, gan parlamenta līmenī. Tāpēc arī negribas kaut kādas pilnīgi krasas pārmaiņas vienā vai otrā virzienā.
Vakars pagāja gaidot rezultātus. Exit pool nedaudz pārsteidza, jo tika ziņots par Vienotības uzvaru, bet rezultātā, protams, atkal Saskaņa savāca lielāko balsu skaitu. Priecē, ka jaunradītās partijas vairs nav tik ļoti modē un cilvēki sāk izvēlēties saprātīgāk. No otras puses.. Vienotība ir saņēmusi pēc nopelniem - nu, nedrīkst tā darboties. Agri vai vēlu vēlētājs parādīs savu sarkano kartiņu, ja nedomāsi ilgtermiņā. Bet nu labi, šis patiesībā nav ieraksts par politiku. :)

278.gada diena. 5.oktobris. Svētdiena.
Diena smuka - saulaina. Tāpēc aizbraucām uz vasarnīcu. Atkal savācām daudz, daudz, daudz ābolu.

Nekas daudz vairs uz kokiem nepalika. Pie sevis jau nosmēju, ka lielāko daļu ābolu šogad novācām mēs un arī sulas uztaisījām visvairāk. Kaut ko nedaudz arī mīļotā mamma gatavoja, bet nu ne tik daudz. Pie reizes savācu arī cidoniju lielu maisu - varēs gan sīrupu uzvārīt, gan vienkārši ar cukuru apkaisīt cidoniju šķēlītes. Kamēr es visu lasīju, mīļotais gaļu uzcepa. Sanāca varen garda! :) Laikam arī es beidzo sāku viņam piekrist, ka gaļu cept ir foršāk, kamēr ir vēss - pavasarī un rudenī, nevis karstajā vasarā. :)
Patiesībā sanāca riktīgi forša diena vasarnīcā - mājās bijām jau, kad satumsa. :)

279.gada diena. 6.oktobris. Pirmdiena.

Kā diena pagāja, īsti nepamanīju. Darbs, darbs, darbs. Pēdējā laikā kaut kā šķiet, ka darbs kļūst aizvien vairāk, un daudz sanāk pārslēgties no vienas lietas uz citu. Bet pie tā jau laikam tagad jāpierod - prezidentūra tuvojas.

280.gada diena. 7.oktobris. Otrdiena.

Ja kādam pateiktu, ka darba ietvaros jāiet uz muzeju, tad šis cilvēks padomātu, ka jokoju. Nejokoju gan! :) Otrdien pēcpusdienā aizgāju kopā ar Ingeborgu uz Jūgendstila muzeju. 20.-21.novembris tuvojas, līdz ar to jābūt skaidrībai ar ceturtdienas vakar izklaidēm. Ar restorānu tā kā jau viss skaidrs - La Boheme. Bet vakara izklaide.. tas ir sarežģītāk. Jā, lielākais mīnuss ir tas, ka būs riktīgs rudens un agri kļūst tumšs. Turklāt novembrī laika apstākļi absolūti neprognozējami. Tomēr nolēmām atteikties no idejas - vakara pastaiga pa kluso centru ar jūgendstila mājām. Būs vien jāiet uz Jūgendstila muzeju. Ja godīgi, tad man patika! Cilvēkiem, kam jūgendstils ir tuvs, šis muzejs varētu patikt. Turklāt, manuprāt, lielākais pluss ir tas, ka dzīvoklis tiešām ir kā dzīvoklis, tikai vienā istabā ir vitrīnas. Viss pārējais ir tā, it kā Pēkšēnu ģimen ir vienkārši uz kādu brīdi devusies prom un mums ir ļauts apskatīt, kā viņi dzīvo. Neliels, mīlīgs muzejs. Tiesa, tas mums radīs zināmas problēmas - būs cilvēki jādala grupas, bet gan jau kaut kā to arī atrisināsim.

281.gada diena. 8.oktobris. Trešdiena.
Dienas foršais un patīkamais mirklis - Ainas vārda dienas svinības. :)

Dienas nepatīkamais mirklis... Kašķis ar priekšnieku. Nedēļas sākumā biju teikusi, ka braukšu komandējumā 12.-13.novembrī uz Viļņu. Pasākums sakarīgs, tāpēc vēl jo vairāk ir labi braukt. Bet..trešdien, kad nolēmu šo pasākumu savā kalendārā ierakstīt, pamanīju, ka 12.novembra vakarā man ir paredzēts koncerts. Būtu pati pirkusi biļetes, noteikti atcerētos datumu, bet tā.. Priekšniekam, kas tajā dienā strādāja no mājām, uzrakstīju, ka varbūt kāds cits varētu braukt uz Viļņu, jo man ir koncerts.. Pretī saņēmu diezgan daudz man nepatīkamu tekstu - ka man ir jābrauc, ka, ja nevaru 12.datumā, tad 13. no rīta agri vai nu ar busu vai savu auto lai braucu.. Tas viss vēlreiz turpinājās arī ceturtdien, nu jau klātienē. Tas, ka ar šādu argumentu pirmo reizi atsakos no komandējuma, protams, nekādi nemīkstina situāciju un manu vainu. Un vispār.. es vairs nedrīkstu plānot neko līdz par jūnija beigām, jo.. jo prezidentūra ir klāt un man ir jābūt gatavam da jebkam, da jebkurā laikā. Kaut kā tiešām nepatīkami palika.. visi var pateikt tekstus iz sērijas: "mani sieva nelaidīs", "es baidos lidot", "man bērns jāpieskata", tikam man jābūt vienmēr pieejamai. Un tajā pat laikā reizēm ir sajūta, ka viņam ir žēl, ka es dodos komandējumā. Nesaprotu es kaut ko, bet laikam arī nekad nesapratīšu, tāpēc vairs nav pat jēgas censties visu saprast.
Vārdu sakot, trešdiena bija pretīga. Protams, līdz ar to uzreiz sprandu savilka un galva sāka sāpēt - organisms uzreiz parādīja iekšējo disharmoniju un sāpi. Un laikam visnepatīkamākais jau ir tas, ka, neskatoties uz to, ka trešdien viena no meitenēm piekrita braukt, es tomēr dabūju uz sevi izgāztās negatīvās emocijas vēlreiz - sajutos kā tāds mazs šunelis, kuru atkal un atkal ar degunu iebāž peļķē, ko šams ir istabas vidū atstājis. Jā, es saprotu, ka ir stulba situācija, ka sākumā es teicu jā, bet pēc tam nē. Bet no otras puses, ja vēl ir trīs cilvēki, kas varētu braukt, tad kur ir problēma, ka kāds cits aizbrauc?
Ai, labi. Kas pagājis, tas pagājis.