222.diena. Svētdiena.
Aizbraucu līdz vasarnīcai.

Mīļotā mammu vajadzēja evakuēt atpakaļ uz Rīgu, dārzu apraudzīt arī vajadzēja. Savācu pirmo tomātu ražu. Vēl jau noteikti būs!:) Apskatīju puķes, kas labi salapojušas un daļa jau zied. Un mieru neliek doma par to, ka rudenī zemenes tiks sastādītas lielajā dobē, lai ir vairāk. ;) Turklāt pieturos pie principa, ja kas labi aug, lai aug! Nav ko mocīties ar to, kas negrib labi augt. :)
Kārtējo reizi secināju, ka ir labi, ka ir vasarnīca, kurp var aizmukt no pilsētas. Un priecē tas, ka ar mīļotā mammu ir gana labas attiecības.

223.diena. Pirmdiena.
Izņēmos ar servisu un apdrošinātājiem par to, ka joprojām auto remonts nav uzsākts. Solījumi īpaši neiepricināja..jo vairs īpaši tam visam neticu. Bet nu kādu brīdi vēl pakarot nāksies..
Pēcpusdienā satikāmies ar Rūtu. Vispirms, kā jau ierasts, pasēdēšana kādā jaukā vietā. Tā kā gāza lietus, tad nolēmām pēc ilgākiem laikiem aizdoties uz Balzāmbāru.



Jāatzīst, ka ēdienkarte un dzērienkarte ir gājusi uz nabadzīgo pusi. Jau agrāk šķiet, ka tur nebija pārāk daudz visa, bet šobrīd šķiet, ka ir vēl mazāk. Var jau būt, ka tikai tā šķiet.. Uzsitām klaču abas. ;) Kā jau parasti viss tika izrunāts - gan politika, gan ekonomika, gan sabiedrības krējums, gan pašu personīgā dzīve, gan darbs, gan ceļojumi. :)
Pēc tam aizdevāmies uz Nacionālo teātri, kur noskatījāmies Valmieras teātra viesizrādi - Doktors Živago. Ja godīgi, tad vienu droši varu teikt - izrādi jāskatās sagatavotam skatītājam, kurš spēj saprast vēsturisko kontekstu. Un, skatoties izrādi, sapratu, ka būtu jāpārlasa arī grāmata..
Ar Rūtu jau nosmējām par to, ka pēc izrādes vien gribas izdvest: "WOW". Cepuri nost valmieriešiem. Tiesa, bija arī pāris mīnusi. Vārdā neminēšu nevienu, bet daži dikti šļupstēja. Knapi varēja saprast, kas tiek uz skatuves runāts, nedaudz kaitināja arī dūmi, kas vairākiem priekšā sēdošiem lika ilgstoši klepot (laikam) :). Bet kopumā - izrāde tiešām bija lieliska!

224.diena jeb otrdiena
Tā kā šī bija pēdējā diena pirms došanās prom, tad, protams, visas pūles veltītas tam, lai sakrāmētos. Koferis sapakots, visādi sīkumi, kas var noderēt brauciena laikā sakrāmēti, fotosoma sagatavota, dāvanas... jāiegādā! :)
Aizvēlos līdz Molam, lai samainītu naudu un iepirktu trūkstošās dāvanas. Un jāsaka godīgi - aizrāvos.



Nosmējos par to, ka dienas pirkums tiešām sanāca Crocs tupeles. Visu laiku biju pārliecināta, ka tai kustībai, kura ir sajūsmā par krokšiem nekad nepiesliešos. Bet.nekad nesaki - NEKAD. Tā kā bija kolēģu vārda dienā dāvinātā dāvanu karte, turklāt krokšiem bija atlaides, turklāt jau tuvojas rudens un no rītiem un vakaros ir rasa, bet priekšā brauciens uz PL, tad izdomāju, ka šie gumijas brīnumi būs tādi, ko nebūs žēl nodragāt. Domāts, darīts! :) Rozā krāsa nav negadījums, jo, vēlāk vazājoties pa drēbju veikaliem, roka ik pa brīdim ieslīdēja sarkano un rozā drēbju pakaramajos. :) Šobrīd šīs divas krāsas kārojas ļoti! :)Bet tā kā tomēr bija jabrauc uz bērēm, nopirku tumši zilu kleitu ar punktiņiem (tie man arī šobrīd dikti kārojas!)
Vispār, klīstot pa veikalu, kārtējo reizi secināju, ka tas, kas patīk, ir tomēr par dārgu, bet tas, kas ir saprātīgās cenās, ir vai nu nesmuks, vai arī kvalitāte klibo. ;>

225.gada diena. Trešdiena.
Nakts slikti gulēta. Nevarēju aizmigt. It kā nekas nenomocīja, bet miera nebija.
Savlaicīgi izkasījos no Rīgas, lai ierastos pie vecākiem. Sakrāmējām puķes un braucam uz Ilūksti.
Vispirms aizbraucām pie saviem kapiņiem - mammas vecākiem un tantēm un onkuļiem un krustmātes. Pēc tam jau uz kapliču.
Mani visu laiku nepameta sajūtu, kas tas, kas notiek, nav īstenība, ka tā nevar būt. Jadviga tik labi izskatījās, ka šķita, ka viņa tūlīt piecelsies un sāks runāt.
Tik pēkšņa aiziešana, tāpēc visi runāja par to, ka viss ir nepareizi. Jā, 80 gadi nav maz, bet kaut kā tomēr šķiet, ka tas bija pārāk agri.
Dzīve viņai nav bijusi viegla, tomēr vienmēr ir bijis dzīvesprieks un cīņas spars.



Pēc visām ceremonijām, galdiem ēdnīcā, tuvākie radi aizbraucām uz Sniedziņiem. Daudz runājām un arī beigās arī jokojām. Bet sapratu vienu, ka laika jau jāsāk pierakstīt tas viss, lai es neaizmirstu. Jo tā ir mana ģimene.
Pēc šīm bērēm secināju, ka joprojām man ir vislabākās attiecības ar mammas jaunākā brāļa Zigas bērniem un jo īpaši ar Jāzepu - Sniedziņos gandrīz vai visu laiku divatā nopļāpājām. Jā, ar vienu ausi klausījāmies, ko citi runā, bet tomēr daudz paši par sevi runājām. Aizvien vairāk sāk patikt Jāzepa sieva - Kristīne. Vecaistēvs viņai savulaik iebraucis Latvijā no Polijas, līdz ar to viņai riktīgas poļu asinis un raksturs līdz ar to arī tāds. Jā, viņa ir tieša, jā viņa varbūt ir nedaudz prasta, bet tajā pat laikā viņa nemelos un neizliksies - teiks, ko domā! Zlata, viņu meita, tāds žipčiks! :) Juris bija atbraucis viens, jo Ingai bija jāstrādā. Liene ar Kārli ļoti daudz darīja no organizatoriskās puses. Norunājām jau mājās esot, ka Kārlis ir faktiski šobrīd kļuvis tās ģimenes mugurkauls, jo Aivaram pietrūkst raksturs un gribēšana, un problēmas tomēr nedaudz par daudz tiek slīcinātas alkoholā, bet Aija.. Aija ir Aija. Bija patīkami iepazīties ar Aijas jauno draugu. Tiesa, viena lieta, ko novēroju gan pie šī, gan pie iepriekšējā drauga - viņi tādi klusi - sēž un vēro mūs bet īpaši neiesaistās. Var jau būt, ka esam šādās ģimenes saiešanās pārāk skaļi.. nezinu. Aleksis jau izaudzis liels puisis, bet laikam pārāk stingros grožos audzināts.
Bet, atgriežoties pie Zigas bērniem. Jānis bija palicis pieskatīt saimniecību un savu puišeli - Dominiku, tāpēc pievienojās mums tikai Sniedziņos, bet Pēteris bija tomēr visu bēru laikā ar mums. Savukārt Staņislavam bija jāstrādā, tāpēc arī nesatiku viņu.
Aizvien vairāk atklāju sev Ivetu un viņas meitu Katrīnu. Kādreiz likās, ka tās vecuma starpības dēļ ir grūti, bet tagad ar katru gadu ir kaut kā vieglāk.. Toties ar Aigaru un Natašu aizvien vairāk attālināmies. Tam ir savi iemesli. Mana krusttēva bērēs man jau sāka nepatikt Natašas uzvedība. Parasti jau par mirušajiem tikai labu vai neko, bet viņa.. viņa vēl bēru mielasta laikā (beigās) sāka runāt par to, kāds ir bijis vīratēvs un kas nav bijis labi.. Jā, mēs visi zinām, kāds viņam bija raksturs, bet vai tiešām tādas runas jārunā bēru dienā?? Šoreiz viņi abi atkal izcēlās - viņi vienīgie atbrauca ar plastmasas puķu pušķi - tādu šķidru, ka visa konstrukcija cauri spīdēja. Mani tas ārkārtīgi pārsteidza, jo ir taču vasara un ir tāda puķu pārbagātība! Bet nu.. katrs dara kā zin`.
Patiesībā secinājām vēl vienu lietu - šīs bēres bija tādas ļoti ģimeniskas, jo Jadvigas mazdēls - Kārlis ir apprecējis savu ceturtās pakāpes māsīcu Lieni, kas ir mana īstā māsīca. Svešu ļaužu līdz ar to nebija pārāk daudz - gandrīz visi tikai savi.

226.gada diena jeb šī diena.
Gandrīz visu dienu lija lietus, tāpēc tāda nekā nedarīšanas diena sanāca. Lasīju grāmatu, gulšņāju, pļāpāju ar vecākie. Pēc tam atbrauca Lueta un sanāca forša pasēdēšana. Kaut kā sākām runāt par dzimtas koku un.. ķērāmies atkal tam darbiņam klāt. Atradām vecos pierakstus, kaut ko vēl no jauna sākām likt kopā. Kā mamma teica - tas jādara, kamēr vecie ir dzīvi, lai jaunie atcerētos. Mamma jau pati atzīst, ka daudz ko viņa neatceras vairs, bet nu kaut kas vēl atmiņā turas. Daudz dažādu detaļu par maniem senčiem mamma mums ar Luetu pastāstīja. Par to pašu mūsu dzimtā jau slaveno Odumeņu izstāstīja. Tēta vecaistēvs bija ar visai nešpetnu dabu, tā ka pat otrā sieva pateikusi, ka negulēs tam kapos blakus. Kā izrādās Odumeņš dusmās esot plēsis traukus, bet tā otrā sieva jau arī nebija nekāda rāmā būtne, viņa tak gāja pie tā sadauzītā trauka un vēl sīkākos gabaliņos to situsi - ja nav, ta nav. :> Pēc tam gan nākamajā dienā jāiet vien šiem bija uz pilsētu, jaunus traukus pirkt, jo ēst taču vajagot.. No otras puses Odumeņš dikti pārdzīvojis, ka visi dēli aizgāja - mans vecaistēvs bija krievu armijā paņemts, bet viņa brālis - vācu, viens dēls noslīcis... un tikai meitas vien palikušas mājās.. Odumeņš esot sēdējis kalniņā pie upītes, klusējis un daudz, daudz pīpējis.. Kā mana vecāmamma esot teikusi, tad tie pāris gadi esot bijusi briesmīgi, jo visu laiku tik bēres bija jātaisa, bet galdā nav ko likt un viņai pašai mazi bērni.. Oi, nebija viegli. Mans vecaistēvs, kad gājis karā, esot teicis vecaimammai, lai viņa nekur projām no viņa vecāku mājas neejot un lai vienmēr kādu aitu turot. Tā arī viņa nodzīvojusi Kalna sētā. Khe, tikko atcerējos, ka tad, kad Odumeņš vedis otro sievu uz savu māju, viņai esot prasījuši, kāpēc šī tik tālu prom no mājām un pie veča ejot, bet viņa esot teikusi, ka redz viņam māja ir kalna galā, turklāt esot vienīgais dēls, līdz ar to saimniecība nebūšot ne ar vienu jādala.
Mamma vecākiem arī raibu raibie stāsti. Zināju, ka man radi dzīvo Polijā, bet izrādās mammas brālēns dzīvojot Baltkrievijā un vēl kaut kādi radi ir Krievijā aizķērušies. Savulaik, pirmā pasaules kara laikā mammas tēva vecāki bija aizbraukuši uz Pēterburgu dzīvot, jo tur esot manam vectēvam dzīvojusi tante. Mamma nezina, kas tā par tanti, bet fakts paliek fakts. Pēc tam gan vectēva ģimene atgriezusies Latvijā un sākusi savu dzīvi no nulles. Bet sanācis tā, ka vectēvs ir gājis ganos pie kādiem citiem un tur saslimis ar tīfu. Tie saimnieki atveduši pusaudzi mājās, bet viņš aplipināja savus vecākus un tie ātri viens pēc otra miruši, tāpēc vectēvs līdz pat savām kāzām dzīvojis pie sava tēva brāļa. Mana vecāmāte esot kādreiz ne vienu vien reizi teikusi, ka viņas vīrs, mans vectēvs, esot bijis īstenais zemes saimnieks, bet esot bijis onkuļa ģimenei kalps līdz par 36 gadu vecumam, kad apņēma sievu - manu vecomammu. Tā nu sanācis bija, ka zeme bija Donātam un viņam vienīgais dzīvais palikušais dēls bija mans vectēvs, tāpēc arī visi papīri uz zemi bija viņam. Mamma vēl šodien atgādināja, ka vectēvam un vecmammai precoties, bija jāprasa atļauja, vai viņi vispār to drīkstot darīt, jo sanāk, ka viņi esot bijuši trešā vai ceturtā ceļa brālēns ar māsīcu, turklāt manas vecāsmammas mamma esot bijusi krustmāte manam vectēvam.
Oi.. jāsāk vien tas viss pierakstīt. Gan fiksēt cilvēkus, gan notikumus ap viņiem, kas ir atnākuši līdz mums..