smth
Commenting To 
16th-Jun-2014 10:04 pm - 11.-15.jūnijs jeb gada 162., 163., 164., 165. un 166.diena
Nu, ko.. laikam jāuzraksta par visām dienām tas, kas ir noticis ;)
Trešdiena darbā, bija kā parasti - maza ellīte. Turklāt vēl tas brauciens deguna priekšā - koferis jākrāmē, papīri sanāksmei jāpalasa..Vārdu sakot, viss, kā parasti. Ar zināmu piespiešanos sakrāmēju koferi. Visu sarežģija tas, ka no vienas puses tika apsolīts liels karstums, bet no otras tika minēts, ka pēc tam būs lietains un vēss. Līdz ar to jākrāmējas tā, lai labi būtu jeburā gadījumā..



Ceturtdien no rīta sapratu, ka labi vien bija, ka sakrāmējos jau trešdienas vakarā, jo abiem dikti kārojās ilgāk pagulēt. Uz lidostu aizbraucām pēdējā brīdī. Un labi vien bija, ka nebija nekādu garo rindu – ātri atdevu savu koferi, tikpat raiti sanāca iziet mantu kontroli un pavisam nedaudz bija jāgaida lidmašīna.
Lidojums caur Vīni patiesībā bija patīkams. Tās ērtās vietas pie geitiem nu dikti patika! Tiešām gribas izteikt atzinību tam, kas to izdomāja. Lidosta, lai būtu ērtāk pārdzīvot gaidīšanas laiku.
Romas lidosta..Jāsaka, ka laikam tik ilgi koferus reti kurā lidostā ir jāgaida. Ja, nu vienīgi Rīgā ir gadījies. :> Kādā mirklī jau sāku domāt, ka manējais koferis atkal ir aizdevies neceļos, bet tomēr viss beidzās labi un sagaidīju es savu pelēcīti. Vilcienu līdz pilsētai arī sanāca krietni gaidīt un tas karstums..karstums mocīja nost. Ar atvieglojuma sajūtu iekāpu vilcienā – vēsais gaiss ātri ļāva sajusties kā cilvēkam. Protams, kaut kā no stacijas līdz viesnīcai bija jānokļūst. Ja godīgi, pirmajā mirklī likās, ka galus atdošu tajā karstumā. Un likās, ka priekšnieks ved pa pašu garāko ceļu līdz viesnīcām..vārdu sakot, man bija iestājies mazais čīkstulis, jo nogurums un karstums darīja savu.
Kad beidzot nokļuvu līdz savai viesnīcai, biju patīkami pārsteigta – apkalpošana dikti laipna un draudzīga. Kā izrādījās, pati biju paņēmusi labāku numuru, nekā darbs, tāpēc man uzreiz iedalīja labāko numuru, lai nav jāpārvietojas no vienas istabas uz citu ;)
Istabas pustumsa un vēsums tajā mirklī likās visu sapņu piepildījums. Ja runāju par savu Bailey`s hotel istabu, tad patīk, ka ir diezgan liela istaba, ir augsti griesti, logs iziet uz ielu. Nepatīk..hmmm..tas, ka ķibele ar internetu istabā ir. Ja pie ierakstīšanās viņi pabrīdināja, ka istabās internets šobrīd nav, bet cer, ka drīzumā sataisīs (ha-ha-ha, domāju, ka ātrā par nākamo nedēļu diezin vai kas izkustēs). Kaut kā tā tv sistēma šķiet pārāk sarežģīta. Bet, nu labi, varu iztikt arī bez tā. Bet, ko nu par mīnusiem.. Numuram ir liels pluss, ko šajās dienās jau divreiz novērtēju – ir vanna! Vakar pēc garām pastaigām, kas bija aizvakar un vakar, kājas tāāāāāā sāpēja, ka knapi atvilkos uz viesnīcu. Pirmā lieta bija – vēsa vanna! Vakar jau arī karstums bija liels – kad biju Vatikānā, tad viens no grādu rādītājiem uzrādīja +37.. Toties šodien piedzīvoju pamatīgu lietus gāzi. Kājas slapjas, pati slapja.. lietussargs nevarēja glābt. Atvēlos tāda slapja līdz viesnīcai un iekritu karstā vannā! Sasilu beidzot!;) Par brokastīm runājot, nu, nekādu pārsteigumu! Apmēram tāpat kā iepriekšējā reizē bija… Tiesa, patīkami pārsteidza kūku un tortveidīgo daudzveidība. Pagaršojusi visu vēl neesmu, bet dažas atzinu par labām un garām esam, bet dažas tā arī pusgrauztas palika uz šķīvja. ;)
Bet nu rezumējums par viesnīcu – neliela viesnīca (kopā laikam numuri 25), netālu no Termini un tām pašām Spāņu trepēm arī nemaz tik tālu nav, klusā ieliņā, ar laipnu apkalpojošo personālu.. Nekas uh-un-ah, bet kopumā laba.
Ak, ja, man tā kā beidzot būtu jāatgriežas pie ceturtdienas, 12.jūnija apraksta! ;)
Pēc ierakstīšanās viesnīcā, sapratu, ka sava pasākuma saviesīgo daļu ar muzeja apmeklējumu un vakariņām izlaidīšu. Bija vēlme un iedvesma pastrādāt pie tā sasodītā informatīvā ziņojuma. Tā nu es septiņas stundas ražīgi viesnīcā pastrādāju. Pašai priekš, ka izdevās! Protams, interneta neesamība nedaudz traucēja rakstīt ziņojumu, bet nu – izdomāju, ka izmantošu dažādas krāsas, lai iezīmētu tekstu, kas ir gatavs, tekstu, kas jāprecizē, kad būs internets, tekstu, ko jālūdz precizēt citiem un tekstu, par kuru man nemaz nav pārliecības.



Tā kā vēlu aizgāju gulēt, 13.jūnija (piektdienas) rīts bija grūts. Dikti negribējās celties. Bet nācās. Sanāksme-pusdienas-sanāksmes un brīvais laiks. Tāda šī diena iznāca. Par sanāksmi negribas rakstīt, jo.. jo sakrājies rūgtums nedaudz. Nesaprotu, kāpēc cilvēks mēģina man likt justies vainīgai par lietām, kur es noteikti neesmu vainīga. Jau pamatskolā man skolotāja teica par svešu dibenu slaucīšanu.. Un tagad ir līdzīga situācija – man šķiet, ka cilvēks grib, lai es viņam dibenu noslauku (nu, tā līdzībās runājot), lai gan pats ir pieaudzis un pats to varētu izdarīt. Ai, negribas nemaz par to ne domāt, ne rakstīt. Rūgtums ir un ar to pietiek.
Toties pēc sanāksmes bija foršs vakars. Abas ar Egli izmetām kārtīgu loku pa pilsētu. Faktiski apskatījām visu, ko pirms gadiem mēs ar minija bijām skatījušas. Jā, daudz kas bija slēgts – gan Vatikānā, gan Panteons, gan arī Trevi strūklaka nestrādāja, gan pie spāņu trepēm strūklaka nestrādāja.. Bet vienalga – bija forši izstaigāt tās pašas pazīstamās vietas. Egle savukārt priecājās par to, ka viņai kāds gandrīz 7 stundu laikā parāda svarīgāko, ko pēc tam jau rudenī viņa varēs mierīgi ar visu ģimeni apskatīt. ;) Pie sevis gan šīs pastaigas laikā nosmējos par to, ka atkal kādā brīdī bija vadātājs piemeties. Un, kā jau iepriekšējā reizē tika secināts, vislabākais pret vadātāju ir kāda kafejnīca. Šoreiz gan kafijas vietā mēs paņēmām alu un vīnu. Pasēdējām, papļāpājām.. Egle man jau pirmajās reizēs iepatikās, bet tagad, kad bija iespēja vairāk parunāt, vēl vairāk iepatikās! ;) Tiešām kaudze pozitīvu emociju šajā vakarā bija. Un liela daļa dienas rūgtumu pazuda. ;)



Kas ilgi staigā apkārt un maz guļ..tie gandrīz nokavē Galleria Borghese apmeklējumu. Atkal jāsak paldies viesnīcas personālam, kas pieteica mani uz muzeja apmeklējumu. Ja godīgi, jutos nedaudz pārsteigta par to, ka muzeja apmeklējums ir pietiekami strikti reglamentēts – redz iepriekš jāpiesakās, apmeklējums ilgst tikai divas stundas.. Bet, tā kā biju pieteikta uz pašu pirmo rīta apmeklējumu (plkst.9), tad spēju tiešām no sirds to izbaudīt. Piekrītu, ka tad, ja nebūtu šis kontrolētais apmeklējums, būtu krietni grūtāk tajā galerijā. Laikam tiešām šo galeriju varu ieteikt apmeklēt. Pēc muzeja apmeklējuma paklīdu pa milzīgo parku, meklējot veldzi ēnā… Kad apnika pa parku klīst, nolēmu aizstaigāt līdz Vatikānam – aizsūtīt vecākiem atklātni..un varbūt iegūt kādu monētu. Pa ceļam apskatīju spāņu trepes no apakšas uz augšu, jo iepriekšējā vakarā ar Egli tās skatījām no augšas.. Pastaigāju pa veikalu ieliņām. Jancīgi bija, kad tūristi tos skatlogus fotografēja. Tā teikt – iekšā neiesi, bet vismaz no ārpuses apskatīji, vai? ;) Bet Vatikāns.. oi..cilvēku dikti daudz, līdz ar to ārkārtīgi garas rindas uz ieeju. Pie sevis nodomāju, ka labi vien bija, ka mēs iepriekšējā vakarā iegājām baznīcā. Tāpēc es mierīgu sirdi varēju izdarīt to, ko biju plānojusi. Atklātni aizsūtīju, monētu nedabūju. Toties kādu pusstundu pie vienas no kolonnām nosēdēju – skatījos uz to, kā cilvēki stāv rindā, kā nogurušie, paslēpušies ēnā pie kolonnām, atpūšas.. tāds miers mani pārņēma! Sēdēju un domāju par to, ka patiesībā tomēr nav pamata man žēloties.. jā, protams, viss nav tā, kā gribētos. Bet tajā pat laikā man šobrīd tomēr tik daudz kas ir… Atkal salīdzināju sevi ar saviem pamatskolas klasesbiedriem.. Nu, jā.. nav ko gaudot par to, kas nav, bet jāpriecājas par to, kas ir!
Ja godīgi, vakar tas karstums tiešām pamatīgi nomocīja… Knapi atvilkos līdz viesnīcai. Likās, ka kurpes būs ieaugušas ādā. Tāpēc vēsā duša tiešām bija vajadzīga. Kā vakars pagāja – īsti nepamanīju. Nogurums vienkārši bija tāds, ka snauduļoju līdz kāds piezvanīja, tad atkal aizmigu.. tad atkal pamodos, lai dodos jau normāli gulēt. Visa nakts pavadīta ar kājām uz spilvena, lai vismaz nedaudz vieglāk būt.



Šorīt pamodos un sapratu, ka ir vēsāk, nekā iepriekš, jo.. jo aiz loga nedaudz līņā. Kājas sāp, bet nav tik traki, kā toreiz pirms cik tur gadiem, kad biju šeit.. Tā kā ir svētdiena, šodien nolēmu nesteigties un lēnā garā savākties un aiziet uz pilsētu uz kādu muzeju. Šoreiz noskatīju Kapitolija muzejus. Pa ceļam, protams, aizklīdu tur un šur, līdz ierados pie lielākā no Kapitolija muzejiem – Palazzo dei Conservatori. Kamēr gaidīju rindā uz biļetēm, trīs kāzas redzēju. Pareizāk sakot – vieni jau devās prom, otrie tikko izgāja ārā, bet trešie nāca ārā tad, kad es jau gāju iekšā muzejā. Nu, bezgala skaļi viņi ir! ;) Un tērpi.. oi, sākot ar garajām kleitām, beidzot ar leggingiem! ;) Vispār, šodien ļoti daudz kāzas redzēju. Laikam jau svētdiena viņiem tāda kāzu diena ir! Bet, atgriežoties pie muzeja.. Gribēju uz šo muzeju viena iemesla dēļ. Mikelandželo šogad ir apaļa dzimšanas diena, tāpēc arī ir viņam veltīta izstāde šajā muzejā. Protams, arī vilceni ar abiem brāļiem gribējās redzēt, un skabargvilcējpuisīti, kā arī Karavadžo, Ticiāna un citu spīdekļu darbus. ;) Un atkal tā pati sajūta, kas Atēnās, parādījās – skolā mācījos un nezināju, ka visu to redzēšu pati savām acīm..
Pēc muzeja apmeklējuma, nolēmu nedaudz iekost pusdienas, atpūtināt kājas un.. doties meklēt Vorhola darbu izstādi. Nezinu, kāpēc, Vorhols neatradās, bet toties atnāca pamatīgs lietus un vējš. Pāris minūtēs kājas slapjas, kurpses slapjas, bikses slapjas… Kamēr aizskrēju līdz mājas sienai, pamatīgi izliju.. ;( Un pats skumjākais, ka lietus nekādi negribēja pārstāt līt. Kad kaut nedaudz sāka līt, sāku doties viesnīcas virzienā, tomēr nekur tālu netiku, jo atkal vajadzēja meklēt kādu jumtu, zem kura kaut nedaudz paslēpties.. Atkal krietnu brīdi stāvēju un gaidīju, kad tas negaiss beigsies.. Un atkal, kad kļuva mazāks lietus, īsiem pārskrējieniem devos tuvāk viesnīcai. Tā pa lietu aizgāju līdz nākamajam muzejam-Scuderie del Quirinale, kur šobrīd ir apskatāma Frida Kahlo izstāde. Ja godīgi, sapratu, ka nav žēl, ka Vorholu neredzēju! Frīdas izstāde arī ļoti iepriecināja! Un pie sevis nodomāju, ka labi vien bija, ka savulaik noskatījos to filmu par viņu – līdz ar to daudzas lietas, ko lasīju, ātri atausa atmiņā no filmas. Tiešām lieliska izstāde! Tik emocionāla! Un spēja mani atsevišķas gleznās tik ļoti uzrunāt..aizskart smalkās stīgas…
Pēc tam ātri, ātri devos viesnīcas virzienā, kamēr lietus atkal nebija sācies. Un, jāatzīst, ka pareizi bija darīts, jo tad, kad beidzot mērcējos karstā vannā, atkal aiz loga sāka bubināt un zibeņot un līt…
Tagad nedaudz noskaidrojās, bet ir gana vēss (vismaz pēc šīm dažām karstajām dienām tā šķiet). ;) Tāpēc bez sirdsapziņas pārmetumiem varu krāmēt koferi.. Rīt uz mājām.. žēl, protams, nedaudz, bet no otras puses..varu teikt gandrīz tāpat kā Atēnās – ar galvaspilsētu man ir gana! Tagad ir jāredz citas vietas!
Nu, ko… ja nepievils brālis, tad augustā atkal dosimies ceļā.. vēl nav skaidrs, vai Austrija, vai Itālija būs gala mērķis.. un vispār.. vēl nav skaidrs, vai brauksim. Tomēr dikti gribētos vēl ko redzēt, pirms prezidentūra sākas. Bet viss jau atkarīgs no brāļa un viņa ģimenes. Santa vēl maza, līdz ar to viņa varētu būt galvenais šķērslis braucienam. Bet, nu, nezīlēšu uz priekšu. Kā būs, tā būs!
Un, jā! Ceļojumā ir labi, bet mājās dikti gribas. Pie sevis jau nosmēju, ka abi esam klausules žēlabās mērcējuši, ka pietrūkstam viens otram. ;)

Comment Form 
From:
Username:
Password:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message:

Notice! This user has turned on the option that logs your IP address when posting.
This page was loaded Apr 25th 2024, 4:57 am GMT.