Nezinu, kāpēc tā ir, bet, katru reizi, kad vecākiem saku, ka atbraukšu pie viņiem, sākas regulāra zvanīšana un jautājumi - kur esmu, ko daru, kad būšu.
Šodien grasos aizdoties pie viņiem un jau pēc 9 atskanēja zvans - kur esot, ko vakar esmu darījusi... Tā teikt foršs saruna brīdī, kad esi tikko pamodies.
Saprotu, ka viņi mani gaida, bet reizēm tomēr kļūstu iekšēji pūcīga - kāpēc nemitīgi man jāzvana un jāatgādina tas, ka neesmu vēl klāt un pārlieku ilgi kavējos.
Nē, nu es viņus mīlu, bet.. man ir atvaļinājums un es gribu posties un braukt man piemērotā ritmā, nevis, lai mani nemitīgi skubina.
Vārdu sakot, esmu pūcīgs šobrīd.
Laikam pamazām sākšu krāmēt mantiņas. Būšu kaut kad pievakarē pie viņiem, bet nu.. negribu es skriet pa galvu, pa kaklu..
Esmu slikts bērns. Punkts.