Vakar uzcepu šokolādes keksu ar daudz, daudz, daudz dažādiem sausajiem augļiem, jo rabarberus aizmirsu nogriezt vasarnīcā. Tā kā vakar nepaslinkoju ar putošanu, kekss sanāca ārkārtīgi gaisīgs.
Nekāda lielā svinēšana vakar nebija. No vienas puses it kā ir nedaudz žēl, bet no otras puses - ja nebija, tātad arī nevajadzēja. Laikam vienkārši nogurums bija pārāk liels. Turklāt šodien jūtu un saprotu, ka tiešām vakardiena bija ārkārtīgi smaga - rokas, kājas un mugura sāp. Vakar tieši smagākajam darbam pieķēros. Tas, ko sauc par puķudobi, visu pagājušo gadu nebija ravēta, līdz ar to faktiski tur šobrīd jau ir zāliens ar puķēm pa vidu. Ja varētu vienkārši uzrakt visu un puķes pārcelt, būtu bijis vienkāršāk. Bet, tā kā neviens neko negrib vēl pagaidām pārcelt, nākas vien to zālāju rūpīgi ar kapli ņemt nost un atbrīvot puķes. Mīļotais jau pasmēja, ka es, gudra meitene, lai uzmanīgi ar mammu runāju un ievirzu viņu pareizajās sliedēs, lai viņa pati izdomā to, ko patiesībā domāju es - galvenais neko neuzspiest! :D Ar saviem vecākiem būtu vieglāk - pasaki tieši acīs kā šķiet labāk un miers. Tā šogad vienu puķudobi nolemām likvidēt gandrīz pilnībā, vien atstājot nelielu rindiņu gar pašu taciņu. Tāpat nolēmām gabalu starp ozolu, ābeli un bumbieri laist ciet, jo koki traucē visam, izņemot visādas mētras. Lai gan ar laiku arī mētras laikam pārcelsim, lai ir vienlaidu zāliens. Bet nu..ar saviem vecākiem vienmēr ir vieglāk. Bet nu ceru, ka arī ar vasarnīcu izdosies kaut kādā jēgā visu atrisināt. Galvenais ir soli pa solim panākt domāšanu, ka nav labi, ka visos stūros kaut kas iebakstīts, bet viss jāsagrupē tomēr vairāk, tāpat ir jāpadomā par kokiem un krūmiem... Bet nu labi.. ko nu es. Es pagaidām vienkārši cenšos visu izravēt, lai redzētu, kas tur īsti ir vai nav. Ja ļaus vairāk darboties, tad arī darbošos, ja nē, tad plosīšos pa savām dobēm, kur man neviens neko "nediriģē". Tā teikt - nelīdīšu tālāk, nekā man ļauj.