Pa svētkiem jau pavisam bija aizmirsies, ka mums ir jubilārs darbā bijis. Negaidīti sanāca gards un salds pusdienslaiks ar Mārtiņa beķerejas klinģeri. Katru reizi brīnos par to, ka neapnīk un neapnīk tas kliņģeris, lai arī salīdzinoši bieži sanāk to ēst. :)
Patiesībā diezgan forši pasēdējām ar kolēģiem. Vienīgais negatīvais - galvassāpes. Visas dienas garumā. Beidzot gan tagad sāka atlaist, līdz ar to ir cerība, ka rītdiena būs vieglāka un labāka.
Priekšnieks šodien jau pajautā, vai esmu atvaļinājuma jūtīs. Ja godīgi - neesmu, lai arī atlikusi tikai šī nedēļa un atkal divas nedēļas atpūtīšos. Ir gana daudz darbus, kurus vēlos pabeigt, bet nu redzēs, kā sanāks.
Ar sāpošo galvu aizvēlos līdz angļu valodai. Laikam beidzot varu sākt noformulēt viedokli par to, kā ir. Ja godīgi, ir lietas, kas man ļoti patīk un šķiet ārkārtīgi sakarīgas, bet ir arī tādas, kas nešķiet ok. Nu, patīk man, kad gramatikas lietas tomēr normāli izskaidro, nevis liek pašam izlasīt un saprast. Nē, nu otrā metode, iespējams, ir arī ok, bet man tā īsti neder. Bet nu.. gan jau kaut kā tiksim ar to visu galā un kaut kā jūlijā to eksāmenu nokārtos. Vismaz es tā ceru.
Vēl joprojām ir nedaudz pārsteigums par vakardienas vēstuli oranžajā no mūsu bibliotēkas vadītājas. Viņa palūdza atsūtīt kādas mūsu miesta bildes, citējot - "novadpētniecībai".. Smieklīgākais ir tas, ka pirms mēneša es mammai ieminējos, ka varbūt atlasīt kādas foršākās (manuprāt) pagasta bildes un aiznest uz bibliotēku, lai viņiem ir. Un te tagad atnāk šāds lūgums.. Tomēr pārsteigums ir. :) Jāizdomā tikai veids, kā labāk viņiem piegādāt šīs bildes un.. lai jau tiek! :)
Tā kā kāzas tuvojas, šodien beidzot sāku domāt par kameru. Tā kā iepriekš izpētes darbi jau bija veikti, tad šodien nedaudz tos piekoriģēju. Šķiet, ka vairāk vai mazāk man skaidrs, ko gribu. Tagad tikai jāapskatās, kur labāk iegādāt to kameru. Ja godīgi, tad no Honkongas tomēr raustos sūtīt šurp.. Jāskatās, laikam, tepat Eiropā.
Bet vispār.. vispār kaut kāda dikti dīvaina sajūta ir pārņemusi. Daudzas bailes, kas iepriekš ir bijušas, ir kaut kā pagaisušas. Dažas iepriekšējās bažas un raizes šobrīd šķiet tik nenozīmīgas un smieklīgas. Kaut kas tajā manā ķobītī ir mainījies. Daudzas lietas, par ko cilvēki cepas, šķiet nedaudz naivas un smieklīgas, ir lietas, par kurām ir sajūta, ka cilvēki nepietiekami nopietni tās uztver. Vispār.. ir dikti dīvaina sajūta. Bet, nu, skatīšos, kā tas tālāk viss attīstīsies. Vienkārši pašai sāk kļūt interesanti..