Garastāvoklis mijas no "viss-ir-slikti" līdz "kaut-kā-tikšu-galā". Atkrīt vesela virkne ikvakara nodarbju, tāpēc sāku nodarboties ar krāmēšanos pa mājām. Egli tomēr šodien "iznīcināju". Žēl bija, bet, nu jau gana! Mazgāju, beržu, šķiroju visādas mantas. Cenšos sevi nodarbināt, lai nedomātu... Angļu valodas mājasdarbam nespēju pieķerties. Galva vēl tāda slinka pēc vakardienas garās dienas. Darbā gan steidzamās lietas spēju ātri izdarīt, bet lielākiem darbiem nebija spēks.
Bet vispār, no otras puses, vēl tikai rītdienas vakars kaut kā jāpārdzīvo un jau būs piektdiena! Piektdiena būs laimīgā diena, kad gribēsies ātrāk iet mājās, kad nesēdēšu darbā ilgāk.
Vispār jau, kad tas otrs ir blakus, tad ne vienmēr novērtē, to, kas ir. Kad nav, tad saproti, kas ir tas, kas visvairāk pietrūkst, kas patīk utt.
Un vēl tikko atcerējos epizodi iz BRU, kas ļoti platā smaidā lika atplaukt. Braucu ar busu uz pilsētu. Buss nepalaida velobraucēju pāri ielai pārbraukt. Meituks nesamulsa - parādīja dusmīgi autobusa vadītājam mēli, kad tas brauca garām. ;) Gan jau kaut ko sliktu arī padomāja, nevar būt savādāk. :) Tāda jauka dusmu izrādīšanas forma. :)