Katru reizi, kad cepu kartupeļu pankūkas, atceros krusttēvu. 14 gadus atpakaļ gāju praksē tiesā un prokuratūrā. To desmit nedēļu laikā pāris reizes bija arī vakariņās kartupeļu pankūkas. Un viņš tās cepa olīveļļā. Sākumā man tā smarža sitās degunā un likās kaut kāda nepareiza, jo mamma cepa pankūkas toreiz vai nu taukos, vai nu augu eļļā.
Bet tagad saprotu, ka tas, kas kādreiz likās nepareiz, šobrīd šķiet pat ļoti pareizi. Un tagad kartupeļu pankūkas cepu tikai un vienīgi olīveļļā, jo..jo patīk tā smarža..
Un, lai arī mums nebija pārāk sirsnīgi tuvas attiecības ar krusttēvu, tomēr, katru reizi, cepot pankūkas, atceros viņu un pasmaidu. Arī šodien.