Neesam nekādi lielie konservējumu ēdāji bijuši līdz šim, līdz ar to man tas konservēšanas trakums pašai priekš sevis ir grūti izskaidrojams.
Ir lietas, ko mamma gatavo, bet..bet man gribas kaut ko savu. Kaut ko nedaduz atšķirīgu no mammas gatavotā.
Turklāt laikam ir zināmā mērā arī prieka sajūta, jo tomēr visu gatavoju šobrīd ne tik lielos daudzumos, kā savulaik laukos. Nav milzīgās burkas, nav nenormālie daudzumi kilogramos. Vakar bija 16 burciņas, šodien sanāca 6 burkas. Jā, darbs jau ir ieguldīts gan vakar, gan šodien. Bet tas nav līdz ārkārtīgi vēlai naktij. Un ir dikti forši doties mājās, saprotot, ka atkal būs kādi augļi vai dārzeņi, burkas un gāzes plīts. Jā, saprotu, ka b rīvdienās gan jau sanāks lielāki daudzumi, jo būs dārzeņu laiks pienācis, bet vienalga. Ir forši! :) Nezinu, kāpēc šis ikvakara process rada tāāāāādu prieku! :)