Krietnas dienas nekas nav rakstīts. Nē, ne jau tāpēc, ka negribas. Vienkārši biju aizņemta. Citiem svētki, baloni, koncerti, bet man.. man smags darbs dārzos. Un tiešām ar baudu! ;)
Tā kā pirmssvētku dienas mums ir īsas (tikai līdz 14:00), tad šoreiz jau ap 14:30 katapultējos no darba. Kamēr aizvēlos līdz mājām, kamēr sakrāmējos, tikmēr jau pusseši. Protams, nav prātīgākais laiks, lai brauktu ārpus Rīgas, jo visi dodas prom, bet nekas cits neatlika. Līdz Ķegumam kaut kā aizvēlos, bet ar to man bija gana! Gandrīz stunda līdz Ķegumam! Krietni par daudz. Nolēmu braukt pa otro krastu. Protams, posms līdz Jaunjelgavai nav pats foršākais - bedres, bedres, bet vismaz nav tik daudz auto un līdz ar to vari tomēr raitāk uz priekšu virzīties. Daugavas pilnūdenīgums priecēja. Arī citu ūdeņu pilnums lika smaidīt, jo ainava taču smuka! :) Līdz Aizkrauklei kaut kā aizkūlos, lavierējot starp bedrēm un te nu iestājās dīvainais brīdis, kad stāvi krustojumā un saproti, ka nezini, kurp doties - pa kreisi vai taisni. Krietnu brīdi pārdomāju - braukt pa ierasto, nervozo A6, vai tomēr ļauties piedzīvojuma garam un braukt pa ceļu, pa kuru iepriekš nav braukts. Nospriedu, ka tā kā saule vēl krietnā gabalā, tad var doties neierastā braucienā, lai arī bažas bija krietnas par to, kāds tad īsti ir tas ceļš. Un jāatzīst godīgi, ceļš līdz Jēkabpilij nelika vilties! :) Vakara saulē tas bija vienkārši fantastisks! Tik daudz skaistu vietu pamanīju! Tiešām braucu un smaidīju par to, ko redzēju! Krietnu brīdi aizmirstās sajūtas atmodināju - sen nebija braukts tā ar baudu acīm, atklājot jaunas vietas Latvijā! Sapratu, ka pa šo ceļu gribu braukt vēl, jo tas ir skaists, jo labs ir arī pats ceļa segums. Turklāt arī līdz tiltam Jēkabpilī tiku ātri un nesāpīgi - īpaši nemaldoties (nostrādāja kaut kāds čujs, kurp jābrauc, neieskatoties pat kartē). Tālāk ceļš līdz laukiem jau bija mierīgs un pietiekami kluss. Mājās atbraucot, secināju, ka šādi braucot, ceļš ir par 6 km īsāks, nekā parasti. Neteikšu, ka tas ir nozīmīgs ietaupījums, vairāk tāds emocionāls gandarījums par jaunatklāto Latviju.
Pie vecākiem atbraucot, izkrāmējos, nedaudz papļāpāju un devos gulēt, jo priekša smaga darba četras dienas.
4.maijs sākās ar karoga kāršanu pie mājas. Zinu, ka tūlīt daudzi varētu uzbrukt par attieksmi, bet.. bet pie mūsu mājās laukos karogs, cik sevi atceros, ir karājies retu reizi. Gan padomju laikos, gan tagad. Padomju laikos, kaut kad jau tuvojoties tā rietam, piespieda partijas dzīves organizatori nopirkt tomēr karogu un piekārt. Labi, ja pāris reizes tas parādījas, vairāk gan stāvēja bēniņos. Un tagad.. tagad, ja ne sods šī gada pirmajā maijā, tad vecāki tā arī mierīgi turpinātu dzīvot bez karoga. Pašvaldības policija arī mūsu miestā ir uzradusies un sākusi kontrolēt šo lietu. Rīt tētim jāiet uz administratīvo komisiju, kurā vadītāja ir mammas kolēģe, kura manu mammu sauc par savu otro mammu :D un tētis ar viņu regulāri jokus plēš. Bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par to, ka karogs nav vajadzīgs, lai justos piederīgs savai zemei, lai to mīlētu. Bet valsts varai ir savs viedoklis. Pēc tam krietnu brīdi rosījāmies pa dārzu - grābām veco zāli, lapas, čiekurus un skujas, sējām un ravējām. Un ļāvos saules siltumam, izmetoties īsās piedurknēs un biksēs :D. Krietnu brīdi gan domāju, vai pēcpusdienā braukt uz Daugavpili, vai tomēr palikt pie vecākiem un strādāt. Bet... bet sapratu, ka jau jau Ilvers man tā pilnas ausis pierunāja ar to, kā viņš dejos, ja jau brālis atsūtīja ielūgumu, tad jādodas vien būs, jo...jo gaida.
Brauciens uz Daugavpili caur Aglonas staciju atkal bija sajūsmas pilns. Jā, pa šo ceļu biju iepriekš braukusi kaut kad bērnībā un šogad ziemā (tiesa naktī), līdz ar to man ir maz atmiņu par to. Bet tagad...tagad saules gaismā varēju priecāties par to. Un atturēties no gāzes pedēļa izmantošanas vairāk nekā aļauts, bija ļoti grūti. Braucu un domāju divas domas - ka tik kāds zvērs pēķšņi neizlec, jo mežu gana daudz,un ka tik kāds policists neaptur, jo sods tad būs oi-oi-oi. :D Paveicās! Ne viens, ne otrs negadījās! :) Tiesa, Daugavpils sagaidīja atkal izrakta. Nācās mest lokus pa pilsētu, lai nokļūtu līdz pasākuma vieta. Tomēr paguvu laikā! Paguvu vēl nedaudz uzmest aci arī sakoptajai pilsētai. Un atcerējos mūsu pastaigas ar Sanitu reiz maijā... :))) Nu, patīk man Daugavpils! :)
Koncerts par godu brāļa deju kolektīva 10 gadu jubilejai bija sirsnīgs, aizkustinošs, skaists. Arī uzaicinātie draugu deju kolektīvi no Rīgas, Baložiem, Jēkabpils un Lietuvas bija labs papildinājums. Īpaši patik jēkabpilieši - tērpu dēļ un neparasto deju dēļ. Un, jā! Tiešām visaizkustinošāka bija deja, kad pēkšņi, skatītājiem negaidot, parādījās arī deju kolektīva dalībnieku bērni. Arī Ilvers... un beigās arī mazā Santiņa. Kā pēc tam teica aculiecinieki, zālē omītes un mammas esot aiz aizkustinājum arī apraudājušās. Mums, tur balkonā, arī noteikti kāds nobirdināja asaru. ;)
Tā ka droši var teikt, ka koncerts bija izdevies. Tiesa, pilsētas vadības teksti apsveikuma runās gan nedaudz mulsināja un likās nevietā. Vēlāk noskaidroju to, kāpēc tā likās. Manas iekšējās sajūtas tiešām izrādījās nemaldīgas. Bet nu.. laikam katram medus podam gadās kāda darvas karote.
Un šoreiz atkal biju labā māsa. Brālis palūdza, vai nevaru pasēdēt ar mazo, kamēr viņi aizdodas uz kolektīva svinībām uz pāris stundiņām. :) Saprotot, ka īpaši daudz variantu tikt vaļā no mazās uz pāris stundām un iziet pasaulē viņiem šobrīd nav, piekritu. Santiņa gan krietnu brīdi negribēja migt un visiem jau iestājās mērens izmisums par to. Tomēr gala rezultātā mazā apžēlojās par visiem un iemiga. :) Un laimīgi nogulēja tās divas ar pusi stundas, kamēr vecāki ballējas. Es arī varēju pasnaust pēc gana piesātinātās dienas un pirms nakts brauciena.
Nakts brauciens nedaudz biedēja, jo.. ceļš cauri mežiem un zvēru pilni ceļi (vismaz sabrauktā veidā viņu gana daudz). Tiesa, visu 65 km garumā uz ceļa bija tika divi zvēri. Divi mājdzīvnieki. Divi kaķi. Nesabraucu nevienu. Arī migla īpaši netraucēja braukt. Pat nedaudz patika tā vieglā migla zemākās, mitrākās vietās. :)
Gala rezultātā mājās biju nedaudz pēc diviem. Un tas, protams, ietekmēja nākamo rītu un daļēji arī visu dienu - grūtāk bija aktīvi rosīties. Bet nekas - kaut kā iešūpojos un arī no dīcošās galvas veikli tiku vaļā. Kā pēc tam smējos mammai - laikam esmu kļūvusi veca, jo vairs negribas daļu nakts tusēt apkārt. Jā, protams, varēju palikt pie brāļa, izgulēties un tad no rīta braukt pie vecākiem. Tomēr sapratu, ka labāk ilgāk paguļu no rīta (un vecāki to ļāva) un dodos darbos, nekā atbraucu no brāļa jau pēcpusdienā un dārzs paliek tā arī nesatikts šajā dienā. :D Nezinu, kāpēc tā tas ir, bet tiešām no brāļa agri izkasīties reti kad sanāk. :)) Un tas laikam ir labi.
Arī svētdienā rosījāmies dārzā pie mājas. Secināju vienu lietu, ka tik aktīvi, kā mēs ar vecākiem, šajās brīvdienās kaimiņi nerosās. Lielākajai daļai dārzi tā arī stāv neapstrādāti. Vēl ir arī daļa kaimiņu, kas dārza vietā ir iekopuši zālājus. Vairāk par puķu dobēm vairs negrib kopt. Katram sava izvēle.
Svētdien beidzot pieķēros pamatīgai zaļumu izmantošanai - piešķinu daudz nātru un uzvārīju nātru zupu! Garda! Tā kā bija nedaudz mazsālītais lasis, tad savācu arī gārsu, nātrs un pienenes, lai uztaisītu laša, olas, tomātu, zaļumu salātus. Priekš kam pirkt to, ko var savā dārzā saplūkt? :)) Vietējās vitamīnu bumbas! :))))
Pirmdien aizbraucām uz laukiem. Kā izrādās jau 10 gadi pagājuši kopš vecāsmamas nav. Pat neticas, ka tik daudz. Liekas, ka tas bija vēl pavisam nesen, kad ar viņu uz vasaras plīts cepām pankūkas un sīpollokus. Joprojām atceros viņas balsi, kustības.. Bet jau 10 gadi ir apkārt... Neticami.
Laukos pasmēju par to, ka uz mūsu zemes ir izveidojušies divi ezeri - apakšējas ezers uz tēta zemes un augšējais ezers uz tēva brāļa zemes. Viss tikai tāpēc, ka Feimanka ir pilna, līdz ar to arī meliorācijas grāvis ir pilns un nav kur tam ūdenim noskriet. Pa vasaru apakšējais ezers ižžust, jo meliorācija tomēr gana labi strādā, bet ar augšējo ezeru tomēr reizēm ir gana grūti, jo piemēram pagājušo vasaru augšējais ezers tā arī neižzuva pilnībā. Un vēl redzējām divus putnu kāšus, kas vēl devās ziemeļu virzienā. Nedaudz haotiski gan lidoja, tomēr skaidrs, ka steidzās mājās..
Par ūdeņiem runājot, biju pārsteigta, ka mūsu laukos mazā upīte šogad ir izskalojusi ceļu. Laikam jau berot to grants ceļu un ieliekot lielo trubu, strādnieki nezināja, ka arī mazā upīte reizēm mēdz pavasaros un rudeņos satrakoties. :) Toties ir viens liels ieguvums no tā. Šo ceļu tagad līdz ar to neviens neizmanto (lai gan tāpat tas ceļš nav nekāds megaaktīvais), tāpēc var mierīgi salasīt pirmos ārstniecības augus - māllēpes! :) Kā mamma teica - pilna pļava mazo saulīšu! :)
Pēcpusdienā atkal parosījāmies savā dārzā, sējot, stādot un ravējot. Tiešām prieks bija par katru sakopotu metru. Kad redzi paveikto, saproti, ka sāpošās rokas un kājas ir štrunts.
Vakar no rīta pamodos un sapratu, ka patiesībā ir jau pagrūti, jo no sirds trīs dienas ir strādāts un no rītiem smeldz atsevišķi muskuļi, kas pēķšņi ir atradušies. Tomēr mudināja darboties aktīvi tas, ka sapratu, ka nevar zināt, vai dabūšu atvaļinājumu vēl maijā, jo sapratu, ka vecākiem mana palīdzība ir ārkārtīgi nepieciešama. Saņemos un darīju, darīju, darīju - tā, ka kādā brīdī jau tādā vājumā apsēdos pie mājas stūra un pūtu smagi..Bet duša un neliela atpūta ļāva atkal saņemties un atbraukt līdz Rīgai. Atkal pa otro pusi. Un šoreiz gan sanāca nedaudz vairāk pavizināties pa Jēkabpili. Jāatzīst, ka patīkami pārsteidza tās vietas, ko atklāju. Šķiet, ka šīs pilsētas izpētes tūrē varētu kādu reizi aizdoties.
Vēl viena lieta, ko jāatzīst, šīs četras naktis ir krietni mainījušas ainavu - bērzi jau krietni paplaukuši, viss kļūst zaļāk. Un nav jau brīnums - dienā vairāk nekā 20 grādi un naktīs nav salnu, rezultātam bija jābūt! :) Bet ievas drīz ziedēs, līdz ar to gan jau atkal aukstumiņš būs klāt! :)
Šodien darbā pirmais darbiņš bija iesnieguma rakstišana par atvaļinājumu. Ceru, ka vēl maijā izdosies uz nedēļu aizšaut uz laukiem. Tiesa, mēģinu izdīkt, lai arī Plakanciemā man ļauj parosīties.. Dikti gribētos. Šogad kaut kā ir vēlme rokas tā pamatīgi dārza darbos nodarbināt. Laikam tāpēc, ka šāds smags darbs pamatīgi iztīra galvu. Visas muļķības ir ārā. Turklāt izbaudu to, ka nedomāju par to, kas notiek manā pilsētas dzīvē. Un šodien, skatoties uz saviem kolēģiem, saprotu, ka viņiem brīvdienas nav nesušas galvas izvēdināšanu - joprojām kašķīgi, nīgri, "sagruzīti" un daudzas problēmas, par kurām viņi runā, man šajā brīdī nemaz nešķiet tik lielas problēmas. Varbūt vienkārši mēs cepamies par daudz?
Jāsaka gandrīz tā, kā vienā no reklāmām - pilsētas stress pazūd mežā, laukos, dārzos utt. Viss ir prom. Ir mierīgi un labi. Jā, varbūt arī saule ir pie vainas, jo četras dienas sildījos tās staros. :) Jā, arī zaļumi dod savu.
Vārdu sakot, brīvdienas ar lielu, lielu plusa zīmi.