Pēdējā laikā atkal kāda kaudzīte filmu noskatīta. Jā, darbs paņem lielāko daļu spēku un filmām un datoram mājās pietrūkst spēks. Bet reiz pa reizei tomēr saņemos un vairākos piegājienos kādu filmu noskatos.
Vēl pagājušā gada beigās noskatījos Robin Hood (2010). Kā pati smējos - filma par to, kā Robins Huds kļuva par Robinu Hudu. Ja sākumā gaidīju, ka būs izklaidējoša, tad sapratu, ka tā būs gana nopietna. Tas laikam visvairāk arī pārsteidza. Baidījos, ka Rasels Krovs kādā brīdī ar nokaitinās (laikam baidījos Gladiatora iespaidu), tomēr bija gana pieņemami. Gala rezultātā varu teikt - skatāma un laba, bet ne izcila.
Pēc tam sekoja lielais prieciņš A Monster in Paris (2011)Un monstre à Paris (original title) . Šī multene jau krietnu brīdi bija skatīšanās sarakstā - kopš mani aplipināja ar to jauko dziesmiņu par Sēnu :) Tomēr visu laiku atliku, jo baidījos, ka multene varētu nepatikt. Un...un kļūdījos, tā domādama! :) Patika! :) Šī laikam kļūs par vienu no tām multenēm, ko ik pa brīdim vēlreiz noskatos. Jauks stāsts, jauka bildīte, smuka mūzika. Vārdu sakot- lieliska multene!
Un tad.. jau jau franču kino, tad turpināju ar nākamo - Delicacy (2011)
La délicatesse (original title) . Maiga un aizkustinoša. Un varbūt nedaudz mulsinoša, jo sākumā likā, ka visiem romantiskajiem varoņiem ir jābūt skastiem, nevis ikdienišķi parastiem. Un laikam tieši tas piešķīra filmai tādu kā ticamību :))), ka tā var notikt. Filma bez steigas un lieliem izskaistinājumiem. Nesteidzīga. Laba. Un skaņu celiņš arī patika. Pie sevis iesmēju, ka filma ir Amēlija dzīvē daudz ko piedzīvojušiem un tiem, kas netic, kas viss var būt labi.
Toties krietni enerģiskāka bija Sherlock Holmes: A Game of Shadows (2011). Atceros, ka tad, kad skatījos pirmo filmu ar šiem aktieriem, man bija grūti pieņemt ka Holmss un Vatsons var tā izskatīties. Pārāk jau spilgi atmiņā ir iespiedusies padomju filma :)). Toties tagad tas šķiet tik pašsaprotami un pat patīk. Tiešām pamatīgi izklaidēja! Un gribas vēl jau kādu jaunu filmu par šī pārīša piedzīvojumiem :)
Pēc tik lieliskas izklaides sanāca noskatīties tādu nedaudz neizprotamu man Babylon A.D. (2008). Viss bija kaut kā viduvēji. Gan stāsts, gan tēlojums. Tā ne tik tālā nākotne bija kaut kāda tipiski drūma. Biju gaidījusi kaut ko vairāk. Un beigas.. beigas vispār nelīmējās ar stāstu. Bet nu labi - norakstīm uz to, ka es neko nesaprotu :D
Un patīkams pārsteigums un prieks - The Artist (I) (2011). Jau pavasarī gribēju to skatīties, tomēr atliku, jo melnbalts un mēms prasa tomēr no manas puses saņemšanos. Un nemaz nenožēloju, ka tiešām saņēmos. Lieliska! Tiešām daudz pozitīvu emociju izraisīja! :)