Nezin kāpēc, bet šodien kaut kā sāku domāt par šo gadu. Gana raibs sanācis. Pirmie gada mēneši ar skriešanu, skriešanu, skriešanu. Un tad straujā "STOP" zimē uz trīs mēnešiem. Ja skatās no dabas viedokļa - bija ziema un uzreiz vasara, jo pavasari nepamanīju. Ja skatās no pašas viedokļa, tad.. tad..pat nezinu, kā īsi pateikt. Salika pareizākus uzsvarus. Svarīgo no mazsvarīgā atšķirt. Iemācīja nebaidīties no slimnīcām un ārstiem. Un parādīja to, kas ir tie vistuvākie un visuzticamākie. Un esmu bezgala pateicīga tiem, kas pavasarī bija blakus - kas ļāva pieraudāt savus plecus, kas smīdināja un mēģināja novērst domas no sliktām lietām, kas vienkārši bija blakus. Tiešām liels MILZĪGS PALDIES Jums!
Pēc tam lēnā atgriešanās darbā un virpuļi un vētras tur. Reizēm viss notika ar jēgu, reizēm.. jēgas tā mazāk.. Joprojām vēroju to, kas notiek tur. Ir zināmi secinājumi, bet lai nu tas paliek pagaidām pie manis.
Nosacītais paaugstinājums darbā tiešām ir nosacīts. Nosaukums ir, bet nekas cits nav mainījies.
Astras atgriešanās Latvijā. Nav vienkārši, bet ir lietas, kas man joprojām viņā patīk :)
Un vēl - ģimene. Aizvien sirsnīgākas un foršākas attiecības. Un to tiešām novērtēju! Tēta jubilejas svinības laikam ģimenisko attiecību ziņā visvairāk aizkustināja.
Un vēl par mums. Aizvien vairāk uzticos un paļaujos. Un arvien vairāk tarakāni no galvas tiek izdzīti. Apbrīnoju viņa pacietību reizēm :))) Tiešām šogad liels atbalsts viņš ir bijis. Un esmu tiešām pateicīga par to, ka viņš ir blakus.
Vārdu sakot, gads tiešām ir bijis gana raibs. Ar pārbaudījumiem, skumjām, bēdām..un arī priekiem.