Nu, ko, beidzot pamodos. Var iedzert rīta kafiju, šo to uzrakstīt un doties uz darbu.
Vakar daudz domāju par to braukšanu komandējumā vienas dienas ietvaros. Laikam kļūstu veca, bet man tomēr gribētos kā normālam cilvēkam vakarā aizbraukt, izgulēties un doties uz darba grupu skaidrā galvā. Vakar paklausījos darba grupā un sapratu, ka liela daļa brauca jau vakarā. Labi, izņēmums bija nīderlandieši un vācieši, kas kavēja un tādēļ mēs nesākām savu sanāksmi. Pa šiem gadiem nekad neko tādu nebiju piedzīvojusi, ka sanāksme vairāk nekā pusstundu nesākas tā iemesla dēļ, ka nav ieradušies kādas valsts pārstāvji. Bet nu labi - vācieši šobrīd ir īpaši. Un nīderlandieši ir īpaši, jo šis TAW pie viņiem ir pietiekami izplatīts. Tā kā uz šo darba grupu pirmo reizi braucu, pavēroju sejas, un secināju, ka tomēr aizvien vairāk sāk līdzsvaroties jaunās un vecās dalībvalstis - ja agrāk no jaunajām brauca jauni gurķi, bet no vecajām bija cilvēki sirmām galvām, tad tagad tas vecums vidēji sanāks jau virs 30 - cilvēki, kas kaut ko ir redzējuši, piedzīvojuši.
Pasākums patiesībā atstāja divējādas sajūtas. Bija interesanti, un tajā pat laikā nedaudz kārtējo reizi pierādījās, ka darba kārtības veidotāji nespēj kritiski paskatīties uz laika plānošanu. Līdz ar to pusdienu pārtraukums sanāca ilgāks, nekā sākotnēji tika plānots. Toties man bija laiks aizstaigāt nopirkt ierasto našķu kaudzīti gan tiem, kuriem garšo našķi ar cukuru, gan tiem, kuriem cukuru nedrīkst :) Un, protams, noskatīju kaudzīti našķu, ko nākamajās reizēs iepirkt. Neliela vilšanās gan bija par to, ka šoreiz neatradu Dolphin šokolādītes, ko iepriekšējā reizē biju noskatījusi. Bet nu labi - gan jau nākamajā reizē būs ;)
Nelielu stresu gan izraisīja mājupceļš. Nācās krietni vazāties apkārt un domāt, kā no Schuman nokļūt līdz lidostai, jo kārtējo reizi ap padomes māju viss slēgts bija. Nav jau brīnums, jo noteikti kaut kas atkal notika, ja jau vakar no rīta kopā ar mani vienā lidmašīnā Valdis D. devās uz BRU. :) Metro arī sagādāja pāris uztraukuma minūtes - vilciens pienāk, atver durvis, ļauj visiem iekāpt.. un nekust uz priekšu! Tajās gaidīšanas minūtēs jau apsveru domu lekt no vilciena ārā un auļot uz centrālstaciju kājām, rēķināju, vai pagūšu uz savu reisu utt. Kamēr biju iegrimusi šajās domās, vilciens beidzot sāka kustēt. Un tad neliela bakstīšanās pa dzelzceļa staciju, līdz beidzot biju lidostā. Laika pa šiem gadiem vienu vai divas reizes esmu braukusi no centrālās dzelzceļa stacijas uz lidostu. Lielākoties esmu izmantojusi ziemeļu staciju, tāpēc arī centrālajā nedaudz mulsu par virzieniem. Bet šoreiz tiešām palīdzēja tas, ka neesmu pavisam topogrāfiskā idiote. Pie sevis gan vakar nodomāju, ja brauktu meituki, tad, iespējams, viņām par šo situāciju kā tādu būtu maza histērija iestājusies. Tā ka labi vien bija, ka braucu es ;D
Atpakaļ ceļā atkal vesels personu zieds lidoja. Bet es.. es ierakos savā Rīgas Laikā. Esmu secinājusi, ka Rīgas Laiks man ir viena komandējuma žurnāls. Principā pagūstu to izlasīt tās vienas dienas laikā. Šoreiz decembra numurs iepriecināja - bija interesanti! :)
Vārdu sakot - brauciens ar nelieliem piedzīvojumiem, ar skaidrību, ka nākamgad vismaz trīs reizes nāksies par TAW braukt uz BRU - aprīlī, jūlijā un oktobra vidū, ka tāpat arī uz vietas būs jāiespringst uz informācijas gatavošanu. Būs ko darīt nākamgad!
Bet tagad.. tagad duša un uz darbu!