Varētu uzrakstīt par darbu. Tur daudz kas notiek, daudz cilvēku apkārt un līdz ar to - daudz novērojumu, domu utt. Bet negribu. Negribas vakarā vēlreiz cilāt dienas notikumus.
Patīk atnākt mājās un kaut ko rosīties, ķimerēties, darīt un nedomāt par dienas lietām. Izgāji no darba - nospiedi podziņu off.
Par to, kas mājās notiek, arī negribas rakstīt. Nevis tāpēc, ka nav ko rakstīt, bet vnk negribas "kārtot pa plauktiem", jo rakstīšanu vienmēr nedaudz uztveru kā tādu lietu sakārtošanu galvā pa plauktiņiem.
Vienīgais, ko gribas uzrakstīt par mājām - kaut kā senās lietās dikti gribas glabāt. Atvedu no laukiem manas mammas vecāsmammas lielo vilnas lakatu. Tam vairāk nekā gadusimts ir, bet.. joprojām gana labi izskatās. Un vecāsmammas austo vilnas segu atvedu. Neparastā krāsā - zilā. Bet man patīk! Un mammas skapī noskatīju vienu neparasti spilgtu (zaļidzeltenu) segu, kurai laikam arī teju simts gadi un kuru mammai krustmāte uzdāvināja).. Un mammu norāju par to, ka viņa ir sākusi lietot savas mammas austos linu dvieļus, kuriem gali ar smukām monogrammām - AP - izšūti un pietamborētas mežģines. Nezinu, kāpēc, bet šīs lietas man šķiet vērtigas.. Laikam jau saiknes ar savu ģimeni dēļ.