| ..vairāk laika un mazāku nogurumu. Jā, esam jau otro dienu divatā. Tomēr sanāk gana daudz vēl stāstīt, skaidrot, rādīt utt. Kā jau parasti tas mēdz būt ar jaunajiem darbiniekiem. Arī darbs pēdējās dienās aizvien vairāk un vairāk sāk velties, jo.. jo vēl pēdējo reizi ir jāaizstāj direktors viņa atvaļinājuma laikā. Nogurums ir liels vakaros. Bet paliek nepiepildīta vēlme izdarīt vēl ko citu, izņemot atnākt mājās, sagatavot vakariņas, nedaudz sakopt māju un noskatīties dienišķo seriāla devu. Gribas vairāk, bet pietrūkst spēks. Nekas, ieskriesies mana darbiniece, atnāks otra darbiniece, stāsies spēkā reorganizācija un tad jau vilciens sāks braukt pa sliedēm. Es zinu, ka viss būs labi un šis ikvakara nogurums vnk ir normāla parādība, pie kuras atkal jāsāk pierast (jo pa slimošanas laiku taču biju aizmirsusi kā tas ir). Un ir labi tas, ka joprojām cenšos paturēt iekšēju mieru un necepties par to, kas notiek. Jā, ik pa brīdim uznāk pukstāmais, tomēr ātri tieku tam pāri, un tas mani ļoti priecē. |