Šonakt sapnī braucām uz positivus. Pilla mašīna cilvēku. Visupirms RImčiks - kaut ko ēdamu nopirkt. Bet visi kaut kādi tādi nervozi vijām -mēs ar minija kašķējāmies par to, ka viss pārāk lēni notiek, ka pārāk ilgi pa veikalu staigājam un ka rindas pie kasēm utt. Svešie jaunieši - divi puisieši un divi meitieši kaut kā veikalā pamatīgi izklīda, līdz ar to bija liela baža, vai spēsim no veikala visi kopā tiešām izbraukt. Bet tie jaunieši mums bija vajadzīgi, jo viņi teica, ka došot naktmājas. Tomēr no veikala izkasījāmies un braucām tālāk.. Nez kāpēc piestājām kaut kādā muzejā, kur poliski runāja un rādīja, kā bērni agrāk mācījās, kādas klases izskatījās utt. Pēc tam pabraucām un kaut kāds vēl muzejs - it kā Limbaži, it kā kaut kāds kāzu muzejs, bet bildīte tāda - ka ir kaut kādas pļavas utt. Auto atstājām pie kaut kāda veikala un minūtes desmit gājām līdz tam muzejam. Muzejs bija foršs, bet tur nebija ne kāzu kleitu, ne kādu citu kāzu atribūtu, bet atceros, ka visiem mums patika. Atgriezāmies atpakaļ, bet mašīnā trīs riktīgi burlaki - gari, lieli un stulbām sejām. Stikli izdauzīti, riepas sadurtas, auto saburzīts. Vārdu sakot, izdemolējuši auto un paši iekšā ierāpušies tupi sēž. Viens no puisiešiem, kas brauca ar mums, izsauca policiju. Kamēr gaidījām policiju, meituki, kas brauca līdzi (veseli divi un sveši man) sāka tos burlakus vilkt ārā no auto un centās viņus kā pelavu maisus sist. Policisti arī izcēlās - atbrauca ar trafarētu žiguli un, apstājoties pie mana auto (perpendikulari), protams, ar savu auto purniņu iebakstīja manu auto. Kad jautāju, vai tiešām tas bija vajadzīgs, viņi stulbi smēja un teica, ka auto jau tāpat ir tāds, ka būs krietni jāremontē, tad viena bukte vairāk vai mazāk vairs neko nemainīs.
Tad kaut kādus papīrus sākām rakstīt un.. un vairs nespēju šo sapni izturēt un pamodos...
Jauks tas sapnītis bija :> Īpaši, ja ņem vērā, ka šodien tiešām jābrauc uz Positivus ;> Tiesa, nekādi muzeji pa ceļam nav paredzēti :)