Ja par darbu, tad.. tad šodien piedzīvoju vēl vienu vilšanos. Man tomēr ir skumji, kad par mani, manām meitenēm necīnas, necenšās kaut kā parūpēties, ka ir tāds kā nedaudz vienalga, vai? Var jau būt, ka kļūdos, bet tā nu es saredzēju to situāciju..
Un laikam gan pati vien esmu vainīga pie tā, ka atļāvu šo gadu gaitā situācijai tā attīstīties. Un tagad, kad pēc tik daudziem gadiem cenšos to visu lauzt, redzu neizpratni sejās (kā tad tā es atļaujos runāt??!!). bet - kurš gan par mani cits parūpēsies, ja ne es pati.