Jūtos nogurusi. Šodien visu dienu bija sajūta, ka patiesībā ir sesdiena. Un šodien arī dīvāniņs nelīdzēja - turpināja sāpēt. Tomēr ir arī laba ziņa - sāp mazāk, nekā, piemēram, pagājušo piektdien.
Vēl viena jauna lieta - pēc jāņiem jābrauc uz otro galvaspilsētu. Tāds vienas dienas aizleciens turp un atpakaļ :) Pie sevis nosmējos, ka es pusgadu nekur neesmu bijusi un tagad būs iespēja izbraukt no valsts, uzzināt ko jaunu. Turklāt, apvienojot lietderīgo ar patīkami, arī mīļotajam varēs nopirkt končas, citādi nabags nereti meklē "piekto stūri" :D Lai gan tagad jau ir pieradis, ka nav nekā :D
Vēl darbā joprojām turpinu turēt šo stikla sienu - visu redzu, dzirdu, bet nelaižu klāt. Un vēl - turpinu centīgi strādāt. Internāts tikai darba vajadzībām (bet, nu pēdējās pāris dienās iznāca palasīt arī nedaudz parasto portālus, lai iegūtu svaigāko info par EE sāgu :) ). Tomēr kopumā ņemot - turu kursu darbs un tikai darbs, un savlaicīgi mājās! Darbu, protams, daudz, bet daudz pagūstu arī "izgrebt". Un šobrīd ir žēl, ka man meituks iet prom, skumji, ka viņa tā pārprata notiekošo, un skumji, ka tā pa fikso notin makšķeri. Bet no otras puses - Karīna vakar teica, ka man nevajag tādus, kas paši nespēj tikt galā, kas tikai aizmugurē stāv; ir vajadzīgs tāds, kas var arī bez manis pieņemt lēmumus, darīt un pastāvēt. Laikam jau taisnība viņai ir - šie trīs mēneši bija pārbaudījums, lai saprastu, kas notiek, ja es neesmu. Un notiek tas, ka peles no kuģa bēg prom. Un vēl - Karīna vakar apstiprināja, to, ko domāju - lielākā daļa tiešām ir pieņēmusi, ka es vienmēr esmu; nekad nav bijis tā, ka manis nav. Bet, piekrītu Karīnai, pati esmu arī visus izlaidusi - dodot iespēju man vienmēr tikt klāt - gan telefoniski, gan epastos; jo es jau nekad to darbu nelaidu vaļā, man vienmēr sāpēja galva un sirds par to, kas notiek vai nenotiek.
Un vēl patīkami, ka ir kolēģi, kuriem es rūpu, kuriem ir svarīgi, kas notiek ar mani. Saruna ar Mariku iepriecināja no visas sirds.
Vārdu sakot, pirmā darba nedēļa bija pagrūta fiziski, bet galva pagaidām ir ok.