sestdienas saruna par nevajadzīgo mantu izmešanu dara savu. turpinu revidēt plauktus un lieko metu ārā.
zinu un saprotu, ka tik daudz kas stāv vnk tāpēc, ka stāv, tāpēc, ka rokas par īsu visu laiku. tagad ir laiks un gribēšana.. var mēzt ārā. turklāt jau ir idejas par to, kā tās mantas, kas paliks, labāk izvietot, lai neaizmirstos, kur un kā ir tas viss..
trakākais laikam ir drēbju skapis un grāmatas. beidzot sev jāspēj pateikt, ka pat, ja drēbes šobrīd man patīk, bet neesmu tās ģērbusi gadu, tad neuzģērbšu ar`. un aizvešana uz laukiem arī nelīdzēs - jo.. jo tur tās arī skapī nostāvēs. tā ka būs vien šīm drēbēm jānonāk vai nu bomzīšu rokās, vai arī labākās jāaizved uz kādu mantu savākšanas vietu.