nesen tikai piecēlos. no rīta pamodos, sapratu, ka jūtos kā 7.marta rītā - nekas nesāp un tā. paskatījos filmu, parunāju ar mammu..un sāka sāpēt. jo sākām netīšām runāt par darbu - par to, ka nevajadzētu tik daudz sevi 'izdzīt darbā', ka jāpaņem atvaļinājums utt. Diemžēl jebkuras sarunas par darbu mani satrauc, un sāk nežēlīgi durt un sāpēt.. Organisms pretojas visām šīm domām. Nu, ko - nekas cits neatlika kā vien likties uz auss un gulēt. nogulēju arī ilgi - redz, jau pēcpusdiena. un tas nozīmē, ka šodien uz darbu nevarēšu aiziet, bet papīri ar vid līdz sestdienai jānokārto. rīt būs vien jāievelk dibens darbā, lai visus papīrus un paroles savāktu. nekas cits neatliek.
bet nu.. jebkurā gadījumā tagad ir skaidrs, ka tiešām izdegšana vēl vairāk pielej eļļai uguni..