garfilds šodien tematisks. brokastīs šorīt kafija ar saldo krējumu. parasti dzeru vai nu vnk pliku-mellu-kafiju ar kanēli un vaniļu vai tieši tādu pašu kafiju tikai ar pienu. bet nu tā kā pēc vakardienas laša biezeņzupas gatavošanas pāri biju palicis tas saldais krējums, tad pielēju to sava ikrīta melnajai, uzmundrinošanai burvju dzirai. jutos nedaudz vīlusies, jo.. jo negaršoja :) un atcerējos tik senus laikus, kad vēl univeristātes pirmajos kursos mācījos un kad kafija ar saldo krējumu bija viena no mīļākajām, gardākajām, jaukākajām utt. bet šorīt tā likās pārāk bieza un trekna. nē, nu var jau būt, ka kādos citos apstākļos, piemēram, nesteidzīgs svētdienas rīts un silts melleņu-polentas mazkeksis, tas būtu lieliskākais salikums, bet ne šorīt.
un vēl es atcerējos, ka kādreiz vienam no bijušajiem bija vesela teorija par to, kurā brīdī kafijai ir jāber cukurs un jālej piens - vai uzreiz jāgāž viss klāt un jāļauj "ievilkties" visām sastāvdaļām kopā, vai tomēr viss pēc kārtas un lēnā garā. joka pēc netā šorīt pameklēju atbildi uz šo jautājumu un viena no atbildēm bija: "It turns out that cof­fee with cream added actu­ally cools about 20% more slowly than plain black cof­fee, so it is best to add the cream imme­di­ately." :) lūk kā ;)
jebkurā gadījumā - labrīts! :)