šoreiz nedaudz savādāk. uzreiz ar visām bildēm. jo pārāk daudz nav ko stāstīt. šī bija skaistuma diena. absolūtā bauda acīm. un pilnīgi skaidrs, ka turp es vēl gribu atgriezties, jo izstaigājām nedaudz modificētu b maršrutu, kas paredzēts uz 3-4 stundām un ļauj apskatīt tikai zemāko ezeru daļu... nākamreiz, aizbraucot tur, noteikti gribu izstaigāt arī augšējo daļu. jo tiešām tāds skaistums un miers tur valda..
bet viss sākās ar braucienu uz nacionālo parku.. atkal ceļi, ceļu līkumi un kalni, un jūra turpat blakus..







pa celjam ne tikai daba.. bet arii nelielas pilsētiņas ar pilīm kalna galā :)



un pārsteigums - koks uz ceļa un vīri rudos tērpos nesteidzīgi to mēģina novākt ;)



kalni un rudens krāsu trakums :))





kādā kabatiņā uz brīdi piestājām.. kaut kur turpat netālu ganījās kādas govis vai aitas, jo zvani zvanīja.. tie paši dobjie, kas šveicē.. ;)
un tāds klusums un miers.. šeit arī radās tā doma par to, ka sēdi ar savu kafijas vai tējas krūzi kalna galā un spļauj virsū uz visu nesvarīgo.. nesteidzīgā dzīve..



beidzot esam ieradušies! :) tagad tikai pāri ceļam jāpārveļas un jānopērk biļetes, un var doties jūsmot un priecāties :))



pirmais, wooooooow.....

















un lapas, lapas, lapas... :)



un tomēr, esot lejā, tas, lai arī ir iespaidīgi, bet ne tik skaisti, kā tur augšā esot.. nedaudz vilšanās sajūta bija.. ;( :)



klusās taciņas.. jā, noveicās, jo bijām rudenī un vēlāk, atnākot uz stāvvietu, secinājām, ka ir tikai 7 tūristu busi un kādas 20-30 automašīnas.. cilvēku nebija tik daudz. sezonā, noteikti tādu kluso stūrīšu ir krietni mazāk.. tāpēc vēl jo vairāk izbaudījām šo vietu..







bet apkārt visu laiku čalo ūdens.. ūdenskritumi un ūdenskritumiņi visur ;)



dzidrais ūdens un zivis :))







kad izstaigāts viens krasts, tad jākāpj kuģītī un jābrauc uz otru krastu :)





pīles gan tur tādas pašas kā pie mums :)



pēc tam nedaudz ar busu pabraucām.. un atkal pastaigas :)











un uz atvadām vēl pāris bildes.. turpat, kur pirmās...





Atpakaļ nolēmām braukt nevis pa bāni, bet pa kalnu ceļu.. protams, emociju daudz - ceļš šaurs, kalnā augšā, līkumi strauji.. visaugstākais, kur bijām - gandrīz 900 metri virs jūras līmeņa..
bija arī pārsteigumi.. kādā brīdī asfalts kļuva par zemes ceļu.. tad pēkšņi pamanījām priekša braucošu baļķvedēju.. viņš gan bija dikten pieklājīgs un tiklīdz bija kabatiņa, palaida mūs garām.. nākamais tāds neomulīgs brīdis bija, kad pēkšņi pamanījām zīmes par to, ka noslīdējums svaigi bijis.. brauc pa tādu zemes ceļu, kas diez ko stabīls neizskatās - uz augšu uzmet skatienu - tur viss noslauciits, uz leju pamet acis, tur tāpat.. vesela strēle zemes noslaucīta - ne meža vairs, nekā.. pasmējām, ka tagad tur var taisīt slēpošanas trasi, tikai tas ceļš traucē :) tālak braucot, vēl lielāks pārsteigums. navigātors sāka stāstīt, ka priekšā pēc mirkļa būs dzelzceļš.. kāds dzelceļš vairāk nekā 600 metru virs jūras līmeņa kalnos, mežā???? bet tiešām dzelzceļš ;) normālas sliedes ;)) tikai vilcienu nemanījām :)) lai gan dikti gribējās. nu, tā, lai būtu īsta sajūta :) serpentīns pēc pilnas programmas tika izbaudīts ;) it kā jau uzticos šoferētājam, tomēr kādā brīdī man iestājās stadija, ka sāku spiest neesošās bremzes :) adrenalīniņš ne pa jokam bija, bet bija forshi :)
un braucot pa šo ceļu sāku aizvien vairāk neticēt savām acīm - it kā šķiet, ka brauc lejā, bet paskaties navigatorā un šams saka: "nē! braucam kalnā!".. un otrādi - izskatās, ka kāp kalnā, bet patiesībā laidies lejā... optiskie māņi uz pilnu klapi..

kādā brīdī pamaņiju zīmes, kas atkārtojas un atkārtojas. it kā nepievērsu uzmanību sākumā.. bet kad pārāk bieži tās sāka atkārtototies, tad sāku pētīt, kas tur ir.. kaut kādas miroņgalvas.. nu labi.. vai maz kas uz kalnu ceļa.. bet.. kādā ceļa līmumā nedaudz lenāk braucām un.. paguvu izlasīt "mines"... un tad sapratu, ka esam uz ceļa, par kuru ceļvežos rakstīts - labāk nebrauciet.. vai, ja braucat, nekāpiet nost no ceļa..





kādā brīdī piestājām, jo gribējās tādu mierpilnu ainavu nobildēt..



un tad kaut kas mani dzina aizstaigāt līdz ceļa līkumām. bet tur priekšā...



ja godīgi, pirmais mirklis bija tāds abstulbums.. tad aukstas kājas.. un tikai vēlāk sapratu, ka.. ka turpat ceļa malā bija mīna.. un to pavisam nesen ir izrakuši, jo redz, vēl tehnikas pēdas uz asfalta redzamas.. palika pavisam neomulīgi.. lūk, kāpēc ceļvežos saka, lai ne soli nekāpj nost no asfalta.. mīnas tiešām ir turpat blakus - ceļa malā...
iekāpu mašīnā un nedaudz noskurinājās - auto siltums tomēr nedaudz nomierināja.. braucām tālāk un pamanījām,vēl vairākas vietas, kas tieši tāpat apvilkas apkārt - tātad arī tur palikušas kara atskaņas... pie t-veida krustojuma, griežot pa kreisi, pamanījām, ka tieši pretī ir vēl bedre zemē - burtiski soļa-divu attālumā no asfalta.. atkal iekšēji noskurinies un brauc uz priekšu.. tad pamanījām ceļa nomalēs speciālo tehniku.. pēc brīža arī salikti auto un darboņi, kas atmīnē šo rajonu.. un beigās arī ātro palīdzību un norobežoto ceļu. jau apsvērām domu, ka mūs dzīs prom.. bet nē - ātrās palīdzības puiši noņēma lentes un ļāva mums braukt tālāk..
iekšēji domāju par to, ka lūk bija pirmā dienas daļa, kad visu laiku teicu - cik skaists skaistums, bet te... te tādas neomulīgas sajūtas. bet arī tas ir vajadzīgs, lai labāk visu saprastu...
kad ceļš jau veda uz leju un bijām izbraukuši no mežiem, vienā ceļa līkumā mums nenormāli noveicās.. ja ne šoferētāja labā vadītāja pieredze, tad būtu avārija kā likts. pēkšņi no ceļa līkuma izlidoja viens vietējais uz mazas blusas. paguvām izmīties.. bet tie bija burtiski milimetri.. paveicās, ka neielidojām mājas drupās.. tikai nedaudz pa zāli un atpakaļ uz ceļa.. aukstas kājas bija ne tikai mūsu mašīna, bet noteikti arī tam vietējam...
nedaudz ievilkām elpu un turpinājām braukt uz priekšu.
kādu krietnu gabalu nobraucām, kur vispār ne mājas, ne ciemati, ne pilsētas.. absolūts izmirums. palika neomulīgi. bet pēc kādiem kilometriem arī dzīvība atgriezās...mājas, un pilsētas un ciemi.. ar sašautām mājām. daži savas mājas sakopuši un nekas vairs neliecina par karu, daži tikai aizšpaktelējuši ložu pēdas, it kā fasāde ir salāpiīta, bet pēdas var nojaust.. un ir mājas, kuras joprojām stāv sašautas. citas vairāk, citas mazāk.. braucām un runājām par šo naidu, par karu vispār, par nācijas traģēdiju utt.
beidzot izrāpamier arī uz bāņa.. un tur pie kādas degvielas uzpildes stacijas pamanījām sniegu! beidzot sniegs, par ko mājās palicēji uztraucās ;)))



tālāk ceļš pa bāni.. līņāja.. migla vai arī mākoņi.. braucām piesardzīgi. lai arī zīmes iedrošināja.. ;)



labi vien bija, ka braucām prātīgi, jo pēc tam ar ļoti īsu starplaiku pamanījām divus auto sadauzītus pie apmalēm. nospriedām, ka akvaplanēšana gan mazo opelīti, gan lielo bmw džipu pieveica...

nu, lūk.. tāda bija ceturtā diena Horvātījā. Ar skaistu skaistumu un neomulīgām peckara sajūtām.. Bet diena bija tiešām lieliska! Un zinu, ka uz Plitvici noteikti gribu vēl! :) un kalnu serpentīnus gribu vēl! :)