Aha, es atceros savu kaķi pēc operācijas: kad ir mājās cilvēki, pienāk pie dīvāna, uzliek ķepiņas uz malas, skatās acīs, ņaud, sak, pažēlo mani - mazo invalīdiņu, iecel gultiņā! Bet, kad neviena nebija, spriežot pēc spalvu kušķiem, ij uz dīvāna, ij uz palodzes bija pati uzkāpusi;>