Nezinu, vai mana metōde ir tā labākā, bet es parasti saku visu ļoti atklāti un tieši. Arī visādām "augstākstāvošām" persōnām, iestādēm un tamlīdzīgi, esmu diezgan neciešama šajā ziņā.
Sākumā pieklājīgi, mierīgā tonī, bet ne caur puķēm - tieši tā, kā ir, piemēram, es zinu, ka Tu tur kaut ko to un to nelabu muldi par manu kaut ko un man kaut ko nelabu dari, tāpēc, lūdzu, paskaidro, kāpēc, kas un kā. Ja tas vaininiekam neliek rīkoties tā, kā būtu jābūt (atvainoties, izskaidroties vai vērst kaut ko kaut kā par labu), tad es sāku trakot.
Esmu ļoti emocionāla un nervoza, tāpēc sākumā man acīs sāk degt liesmas, pa ausīm pūšās ārā tvaiks, es bauroju un trakoju, un ārdos, tad mazliet nomierinos. Un ja vēl nav līdzēts, ķeros pie oficiāliem ceļiem (nu, tur atkarībā no situācijas- patērētāju aizsardzības tas tur, vai pie kādas atbildīgākas, augstākstāvošas personas vai vēl kaut kur). Tad gan parasti situācija beidzot atrisinās kaut kā.
Protams, to darot, jārēķinās ar ļoti iespējamām nepatīkamām sekām. Un jābūt ja ne taisnībai Tavā pusē, tad vismaz dzelžainai ticībai, ka Tev ir taisnība, savādāk tas viss var pavērsties pret Tevi. :)

Ā, nu, tā gan man kopš mazskolas laikiem nav gadījies, bet es ticu, ka ir situācijas, kurās vislabākā metōde tomēr ir un paliek iedot vienu kārtīgu taisno sejā, bet nedomāju, ka tas būs šis gadījums, to atstāsim tomēr skolēniem. :D