gribas rakstiit vairaak. un saturiigaak. nee, nu saturiigi ir arii tagad. bet tas viss ir iisas pieziimiites. it kaa uz burtniicas malas vai arii mazajaa ikdienas plaanotaajaa, vai arii telefonaa. aatri kaut ko uzshnjaap ar domu, ka tik nepiemirstas. un liidz ar to paraadaas lietas, kas jaaizdara, vai lietas, kas izdariitas, lietas, kas notveera (kaut uz iisu briidi) manu uzmaniibu, lietas, kas iepriecinaaja, lietas, kas skumdinaaja vai pat sadusmoja. dazhreiz pashu saak kaitinaat shie iisie teksti, jo saprotu, ka tas nav gluzhi tas, kaa vajadzeetu. hmmz. kaa vajadzeetu? nee, pareizaak buutu teikt, kaa gribeetos, lai buutu. gribas tos tekstus, kas ir galvaa, reproduceet rakstveidaa. teksti iekshaa ir. un naak jau arii aaraa. tikai es nepierakstu tos. atlieku uz veelaaku laiku. it kaa tam peec tam buus kaada dikti lielaaka noziime. nee, nu ir domas, kuraam laiks ir vajadziigs, lai kaartiigi izdomaatu. nu, taa pamatiigi - krustaam shkjeersaam. bet ir domas, kuras tikpat aatri, kaa uzradaas, arii pazudiis. un viss. bet naaks vietaa gan jau citas domas, kas tajaa mirklii liksies vissvariigaakaas. un taa nemitiigi - vienas domas nomainiis citas, vienas ruupes nomainiis citas. un nebuus vairaak laiks. tas būs tieši tikpat daudz kā līdz šim. jautaajums ir tikai taads, vai es pati atradishu to briidi, kad vienkaarshi pieseest un uzrakstiit nevis paaris iisus teikumus, bet vairaak. jo gribas vairaak.