Šorīt ar mammu nedaudz parunājām, un viņa nopūtās, ka šobrīd diezgan lēni iet uz priekšu. Jā, šo to ir atkal atradusi. Atrada, ka Vikentijam, Donāta brālim, ir nokristījuši dēlu Boļeslavu. Krustmāte ir Vikentija māsa Izabella un otras māsas - Suzannas, vīrs Donāts Purvinskis.
Mammas izskatītajās grāmatās Izabella vēl ir meitās un viņai ir diezgan daudz krustbērnu.

Tad kaut kā sākām runāt par manu atvaļinājumu un iespējamo braucienu pie Dimantiņa. Mamma ieminējās, ka otrā vai trešā ceļa radi viņai arī ASV dzīvoja. Savulaik Vanageļi saņēmuši paciņas no Amerikas. Tā kā padomju laikos par šīm lietām nebija īsti labi runāt, tad par to arī klusējuši.
Un tad mamma ieminējās, ka viņi vakar ar tēti tieši sākuši runāt par to, ka viņi savulaik daudz ceļojuši (cik nu tas bija iespējams padomju laikos), un tagad abi viņu bērni ceļo. Jā, vairāk nekā viņi mēs abi ar Ivaru esam redzējuši. Un tas, ko mamma teica, ir gluži tas pats, ko es domāju - ceļot ir labi, jo tas atmiņā paliek. Jā, varbūt visu detaļās neatceries no katra ceļojuma, bet ir kaut kādi spilgtākie mirkļi, kas paliek atmiņa. Manta aiziet, bet atmiņas paliek.