Kopš vakardienas ir sajūta, ka kāds asinsvads (asinsvadi) acs-pieres-deniņu rajonā ik pa brīdim pulsē un rada kņudinošu sajūtu.
Ceru, ka pāries :)
Inta nomierināja, ka tas nekas traks varbūt arī nav. Varbūt tiks. Vienkārši jāatpūšas, jāizmasējas un būs labi!

Mamma savam tēvam nebija pajautājusi, kā sauca viņa vectēvu. Šodien mamma atrada baznīcas grāmatā par 1867.gadu, ka Staņislavam Možeiko un Rozālijai Raubiško nokristīts dēls Donāts. Mana vectēva tēvu sauca Donāts. Mamma saka, ka jāatrod, vai Staņislavam un Rozālijai ir arī nokristīts dēls vārdā Nikodems, un tad jau būs skaidrs, ka tie ir mūsējie. ;)
Ja ir mūsējie, tad skaidrs, kā mums tie Raubiško sanāk rados. Mamma atceras, ka bērnībā ir braukusi pie radiem Raubiško ciemos uz Rīgu. Vēl māju atceroties - kaut kur Avotu-Čaka stūrī. Un vēl, kā izrādās, kāds no tiem Raubiško bijis ārsts.
Un vēl pasmējām, ka vārds Staņislavs mūsu dzimtā regulāri atgriežas. Mans vectēvs bija Staņislavs, mana vectēva vectēvs bija Staņislavs un mans brālēns (mana vectēva mazdēls ir Staņislavs).
Un vēl mamma saka, ka šo četru dienu laikā krietni ir progresējusi meklēšanā. Sākumā nav sapratusi, ko un kā skatīties, tagad jau zina, ko var lapot pāri, bet kur apstāties un palasīt. Mīnusi ir rokraksti gluži kā ārstiem, tintes izbalēšana un arī lapu neesamība. Protams, ietekmē arī tas, ka apdzīvoto vietu nosaukumi ir mainījušies, līdz ar to krietni uzmanīgāk viss ir jāskatās. Papildus mamma piefiksēja, ka ir laika periods, kad visi ieraksti ir krievu valodā, tad poļu valodā..
Un vēl visādas interesantas lietas mamma pamanīja. Piemēram, to, ka tādā nelielā pilsētā kā Ilūkste tajos 186otajos vairāk nekā 400 bērni tika kristīti. Jā, ne tikai no miesta, bet arī no apkārtnes, bet vienalga. Tajā pat laikā, ļoti daudzi bērni miruši - no "kоkлюш"jeb garais klepus. Veciem cilvēkiem ļoti bieži rakstīts, ka no vecuma nomiruši.
Un vēl mamma secināja, ka tajā apvidū daudz Možeiku dzīvojis. Turklāt arī tobrīd bija populārie vārdi, kas atkārtojās visai bieži. Un nereti vienīgā iespēja atšķirt, piemēram, divas sievietes ar vienādu vārdu un uzvārdu ir tikai meitas uzvārds.
Vārdu sakot, šobrīd mamma ir aktīvā izpētes procesā. Rok dziļumā! Bet es pierakstu, lai neaizmirstu. Tiesa, mamma arī izraksta atrastās lietas uz papīra, lai viņai pie rokas ir iespēja pārbaudīt jau atrastos faktus.

Īsā darba diena pirms svētkiem. Un svētki šogad arī īsi - tikai divas dienas - sestdiena un svētdiena.
Darbā centos vēl pēdējos galu savilkt kopā, pēdējos steidzamākos darbus pabeigt, sakārtot lietvedību, pārskatīt e-pastus. It kā jau saproti, ka pirmdien vien mainījies būs datums, viss pārējais būs tieši tāpat kā agrāk, bet šī datumu maiņa kaut kā dīvaini iedarbojas-vienmēr šķiet, ka kaut ko vajag noteikti pabeigt, citādi būs "slikta karma" :))

Lai arī tāds slimonis esmu, nolēmu aiziet pakaļ savai šī gada pēdējai paciņai. Šī ceļoja vairāk nekā mēnesi..bet tāds nu ir tas svētku laiks, kad paciņas sāk ļoti ilgi klīst apkārt. Nekas, janvārī gan jau atkal viss atgriezīsies normālās sliedēs.
Bet paciņas saturs atkal iepriecināja. Krietnu brīdi jau biju skatījusies uz kādu bb krēmu, bet pēdējie notikumi ar sajūtu, ka smoku nost, uzliekot parasto bb krēmu, palīdzēja veikt pirkumu ātrāk. Ceru, ka ar šo viss būs labi. ;)


Un smieklīgākais ir tas, ka, kamēr gaidīju savu kārtu pastā (pirms manis 13 paciņu saņēmēji bija reģistrēti rindā), aizstaigāju līdz Rozes grāmatnīcai. Vienmēr saku, ka grāmatnīcas ir slikti veikali, jo tur vienmēr iztērēsi naudu. Šī bija kārtējā reize, kad maģiskais vārds "atlaide" uz mani iedarbojās. :D Mājās aizgāju ne tikai ar paciņu no pasta, bet arī ar divām grāmatām. :)

Un vēl viens secinājums..cik tomēr ir briesmīgi skatīties uz tiem cilvēkiem, kas vēl 30.decembrī ar izmisumu acīs pelēkām sejām klīst pa veikalu, meklējot dāvanas.