Šodien ar tēti daudz runājām par viņa tēva māsām un brāļiem. Zeta ir palikusi pēdējā. Viņa arī bija visjaunākā Ādama meita. Tēti un Zetu šķir vien 13 gadi. Mans vecaistēvs bija 1910.gadā dzimis, bet Teresīte - 1929.
Un Odumeņš (kā izrādās) bija vienīgais dēls Andrejam. Māsas ir bijušas, bet pēdas ir pazaudētas.. :( Toties Odumeņam bija divas sievas. Veriņa ir no pirmās sievas, bet pārējie bērni - no otrās, kuru atvedis uz Kažiem no 16 km attālajiem Sutriem. Tētis kādreiz jaunībā esot bijis arī pie otrā vecātēva, bet kaut kā tas radu gals aizgājis savos ceļos.
Es ilgu laiku prātoju, kā tā sanācis, ka tik daudzi tēva radi ir Pūrē. Šodien tētis visu izskaidroja - viena no tēva vecākajām māsām - Ģeļa bija devusies uz Rīgu, tur sapazinās ar kādu vetārstu un aizbrauca uz Tukumu dzīvot. 1948.gadā Zeta aizbēga projām no mājām, jo kāds (mēs domājām, ka Ģeļa) brīdināja, lai dodas prom, jo kolhozi sāk veidoties un viņa vairs nekādi projām nespēšot tikt no tā kolhoza. Tā arī Zeta nonāca tuvāk Tukumam. Brālis Jānis atgriezās no cietuma Krievijā (no tēta sapratu, ka septiņus gadus Jānis ir sēdējis ne par ko - safabricēta lieta par to, ka viņš it kā esot stāvējis norobežojošā cilvēku ķēdē, kad ebrejus šāva). Tad viņš arī pie māsām uz Tukuma pusi devās, nevis uz tēva mājām. Zeta satika Marģeru, bet Jānis par sievu apņēmis Mariju no mūsu kaimiņsādžas - Jozāniem. Tētis vēl šodien brīnījās, ka nez kur šie abi esot saostījušies. :) Un ļoti ilgu laiku tā Zeta ar Marģeru un Jānis ar Mariju kaimiņos dzīvoja - dzīvokļi bija vienā kāpņu telpā, vienā stāvā, pretī viens otram. Brālis ar māsu..
Šodien runājām par to, ka būtu pie Zetas vēl jāaizbrauc pirms aprīļa jubilejas. Parunāt mierīgā gaisotnē. Zeta man vienmēr ir bijusi viena no pašām mīļākajām tēta tantēm no viņa tēva puses. Nezinu, kāpēc, bet uz viņu skatoties, es bieži iedomājos par to, kāds būtu bijis mans vectēvs - man likās, ka viņš raksturā varētu būt Zetai līdzīgs. Nezinu, kāpēc bērna prātā to biju izdomājusi.

Vispār šajā nedēļas nogalē daudz ar vecākiem runājām par radiem. Viņi paši atzīst, ka žēl, ka daudzas lietas paši saviem vecākiem nepajautāja. Tāpēc tagad uzstāju, lai mamma visu, ko atceras, pieraksta, lai es varu pārlasīt un atcerēties.

Arī atpakaļ ceļā uz Rīgu par šīm visām lietām daudz domāju. Vienā zarā es pazīstu savus trešā ceļa brālenus, citā nē.. Tagad internetā pameklēju Ģeļas mazbērnu un mazmazbērnus. Purniņu grāmata ir dikti plāpīga. :) Skatos uz šīm trīs sejām un nespēju noticēt, ka mums visiem ir kopīgs Odumeņš....
Gribas jau visus kaut kā apvienot, apkopot, bet no otras puses..vai viņiem to vajag? Nezinu.
Ceļš šodien tiešām sanāca pārdomu pilns.