Nekas vairs nav atlicis līdz Jaunajam gadam.
Atkal viens gads nenormāli ātri aizskrējis.

Simts gadus nebija ēsta Cielaviņa. Atnāca Elīna un sacienāja mūs.
Svaiga un garda bija tā kūka! :)
Un Elīna jau janvāra sākumā būs atpakaļ, nevis janvāra beigās.

Sasitu smuko tulpju krūzi. Laikam meklēšu vietā. Patika. Ja atradīšu, tad Sanitai būs jānoziņo, kur var dabūt. ;))
Maisā cepas vistas cepetis. Smaržo visa māja! :)
Ar mammu sapratām, ka šodien abām mums nav ko runāt, jo ne vienai, ne otrai nav noticis kaut kas tāds, ko varētu pastāstīt, ar visiem viss ir kārtībā, un tas jau ir ļoti labi! :)
Izmazgāju grīdas. Nu, patīk man staigāt basām kājām, tāpēc ar mitru lupatu ik pārdienas izšļūcu pa māju. :)
Visādi citādi - viss ir labi. Un tas priecē!

Kad viss ir labi, tad šķiet, ka nav vajadzības rakstīt. Kad viss ir slikti, tad gribas piegaudot visus stūrīšus. Šķiet, ka tā ir arī ar cibu. Kad gribas norakstīt emocijas (lielākoties negatīvās) nost, tad raksti, raksti, raksti. Pēc gadiem pārlasi un sāk likties, ka ir bijusi viena milzīga bēdu ieleja, lai gan pats jau saproti, ka viss konkrētajā brīdī nav bijis slikti, bet vienkārši esi tajā mirklī koncentrējies uz negatīvo emociju fiksēšanu.
Pēdējā laikā esmu sākusi palasīt ierakstus, kas tapuši, tajā pašā dienā, kas ir šodien. Un pats dīvainākais ir tas, ka, izlasot vieas dienas ierakstus, šķiru tālāk, lasu, jo gribas taču atcerēties, kā tas tālāk ir attīstījies. Sava veida seriāls. :)
Bet vispār.. cibai postu laikam nodara "ātrākas publicitātes formas" (feisbuks, tviteris un instagrams, un kas tik vēl ne... :>). Gribas visu ātrāk un miers, lai pēc tam lielākā pūli var apspriest. :>
Varbūt tā tam arī jābūt.
Nezinu.