No rīta pamodos ar sajūtu, ka šodien ir svētdiena. Nē, nu svētdiena nav, bet svētku diena gan!
Jāuzcep ābolkūka. Secināju, ka man tā ļoti patīk ar auzu miltiem. Smaržo kā auzu cepumi! :))
Un jāuzvāra grūbu biezputra. Kaut kā ārkārtīgi sakārojās tieši šī putra. Pat sapņos to redzēju šonakt! :D

Tāds un vēl kaudze citādu rakstu tagad ir par Molenbeku.
Protams, vispirms bija interese, kurš tad BRU rajons tas īsti ir. Kad apskatījos kartē, tad sapratu. Man ir arī savs stāsts par Molenbeku. Sens. Gadus 10 atpakaļ bija kārtējais komandējums uz BRU un nakšņošana bija Ziemeļstacijas rajonā vai nu Crown Plaza vai Hilton, bet tas nav svarīgi. Vienā saulainā pievakarē nolēmu paieties pa ielu uz priekšu, paskatīties, kāda tur ir pilsēta. Tajos laikos kaut kā īpaši daudz nepētīju un neskatījos, kāda slava ir tam rajonam, jo tas tobrīd nešķita tik ļoti aktuāli.
Tā nu es gāju, priecājos par laikapstākļiem, pa kādai bildei uztaisīju.. Nu, superīgs vakars! Viss labi bija līdz kanālam. Priekšā redzi milzīgu baznīcas kupolu, kas vilktin vilka mani uz priekšu - nu, ziņkārība taču. Tomēr, jo tālāk iekšā rajonā, jo kaut kā neomulīgāk man palika. It kā nekas neliecināja, ka man būtu jākļūst uzmanīgākai un jādodas prom, bet iekšā nemiers. Gala rezultātā līdz baznīcai tai tomēr tā arī neaizgāju. Devos atpakaļ. Jo tuvāk Ziemeļstacijas rajonam biju, jo lielāka atvieglojuma un miera sajūta bija.
Tas bija tik sen, bet... čujs toreiz attiecībā uz to rajonu, kā izrādās, man bija pamatots.
Dīvainākais ir tas, ka šo vienu pievakares pasaigu saulrietā (tā kā tas bija maijs vai pat jūnija sākums, tad vakari ļoti ilgi bija gaiši), es sen jau biju aizmirsusi, bet šā brīža notikumi Parīzē man atgādināja šo lietu...