Šodienas stāsts varētu sākties līdzīgi kā kāda brāļu Grimmu pasaka ...
"Reiz kādā jaukā ziemas dienā, septiņi rūķīši un sniegbaltīte izgāja uz starta ... " :) Bet tik vienkārši jau nesanāks, jo daži vērā ņemami notikumi sestdienas sporta pasākuma sakā notika vēl pirms sniegbaltītes un septiņu rūķīšu iziešanas uz trases, notikumi kuru dēļ sniegbaltīte un daži rūķīši vispār varēja nepagūt uz startu laikā ...

Tātad, agrā sestdienas rītā, kad cītīgākie sportotāji jau bija pusceļā uz Madonu, pelēks Mazdas minivens uzsāka savu maršrutu pa dažādiem Rīgas rajoniem, lai uzņemtu šoferim jau zināmus klientus. Pēc pieturas Āgenskalna priedēs, minibus pagriezās Akmens tilta virzienā. Pie Dzelzceļnieku muzeja šoferis izlaida savu māsu, lai tā dotos cīņā par Latvijas labākās monopola spēlētājas titulu, bet slēpotāji uzņēma kursu pēc pēdējā kluba biedra, kas bija jāpaņem netālu no Slāvu apļa.

Vispār jau to, ka jāielej benzīns šoferītis zināja iepriekšējā vakarā, bet bija gandrīz drošs, ka līdz Krasta ielas Statoilam jau nu noteikti var aizbraukt ar bākā esošo daudzumu un arī benzīna lampiņa vēl nedega ... Bet Mazdiņa neizrādīja tik lielu sapratni pret savu saimnieku un vēl nebijām tikuši Akmens tilta otrā pusē, kad bez brokastīm palikušais auto sāka žagoties, līdz beidzot apklusa pavisam ... Pēc inerces vēl paguvām noripināt lejā no tilta un apstāties tieši pāris metrus aiz policijas patruļmašīnas, kas ķēra zem tilta braucošos šoferīšus ... Ko nu ? Zvanīt Mārtiņam, lai ved benzīnu? Pašiem skriet līdz Vanšu tilta tankam? Palūgt kādu litriņu no kolēģiem dzeltenajās vestēs ? Nolēmām mēģināt laimi ar bākā palikušajām pilēm, kuras varbūt atdzīvinās mūsu maršrutnieku ... pie kāda ceturtā mēģinājuma auto nošķaudījās un izlēma, ka tomēr aizvilks savu skopo saimnieku līdz Krasta Statoilam, kur tad uzpildījām izslāpušo draugu teju pa kvartiņu. Paņēmuši atlikušo ceļabiedru mēz uzņēmām kursu uz Smeceres silu.

Laiciņš sestdien tiešām bija pasakains un arī piesnigušie Latvijas lauki un meži, kā arī aizsalušais Daugavas baseins priecēja braucēju acis un sirdis ... nebijām vēl tikuši tālāk par cilvēkēdāju pilsētu, kad mums zvanīja sniegbaltīte, informējot, ka štata fotogrāfes Mazdiņa ir apstājusies Klidziņā pie Skrīveriem un šķiet tālāk nav braucama. Pēc pusstundas četri rūķīši bija klāt un par laimi pieņēma ātru un pareizu lēmumu - pārkārtojam salonu un braucam visi ar vienu mašīnu. Vilkt otro Mazdiņu līdz Madonai nebija racionāli, bet sākt tēlot mehāniķus nebija laika. Ar visu to mēs ieradāmies pie Smeceres sila tikai 20 minūtes pirms starta. Tika pieņemts vēl viens racionāls lēmums - doties uz 300m attālo reģistrāciju un numuru izņemšanu jau pilnā kaujas ekipējumā un slēpojot. Nu neliels stresiņš protams bija, jo kad balss mikrafonā vēstīja par startu, kas tiks dots pēc 1 minūtes, kamēr daži rūķi vēl kalna galiņā stiprināja numurus, bet citi vēl steidza uz pārvietojamo karaļnamiņu ...

Laimesmāte šķiet todien īpaši ieredzēja darba rūķus, jo starts tika atlikts par 3 minūtēm, tā kā visi rūķi paguva noskriet no kalna lejā un nostāties uz slēpēm līdz ar starta pistoles blīkšķi !!! Un vairāk kā 400 ļauži devās pisnigušā Smeceres sila iekarošanā ! Jāsaka, ka šis bija pats ainaviskākais un arī jaukākais distanču slēpošanas pasākums kādā man jebkad nācies piedalīties. Jā slēpes varēja varbūt slīdēt labāk, bet citādi pēc Ērgļu murgiem slēpošana Smeceres silā bija īsts sapnis ! Trase vijās pa kalniņiem un nogāzēm, bet tie visi bija izbraucami kalniņi un uzkāpjamas nogāzes.

Visnopietnāk slēpošanai piegāja Uģis, kurš bija apņēmības pilns atkarot labākā slēpojošā darba rūķa titulu un tas viņam ar uzviju arī izdevās ! Šķiet šis bija šīs sezonas ātrākais un kvalitatīvākais slēpojums, jo rezultāts būs virs 500 punktiem !!! 15 km veikšana Uģim prasīja tikai 1 h un 1 minūti !!! Kas par ātrumu !!!
Jaunie todien vispār bija zirgā. Iekšējā konkurencē starp abiem draugiem šoreiz jau Mārcis bija tas, kurš juta, ka šodien ir viņa diena un zaudējot Uģim tikai 3 minūtes ieņēma godpilno 2 vietu aiz Uģa, trešais no mūsējiem ar vēl mazāku handikapu - Kaspars (tikai pusotru minūti aiz Mārča), tad sekoja dzelteno vestu brigāde, ko vadīja Mārtiņš, viņš ceturtais, tad ļoti tuvu aiz viņa - Ivars. Vēl pēc 10 minūtēm finišu tikai ar vienu kritienu (tieši 1km pirms finiša) sasniedz sporta menedžeris, kura pašapziņas līmenis pēc Ērgļos
piedzīvotās apkaunojošās izstāšanās beidzot atkal pacēlās pozitīvos augstumos un tas nekas, ka savā vecuma grupā atkal pēdējais ... :) Droši finišu sasniedza arī Imants, kuram slēpes sagādāja vislielākās ķibeles, jo kaut arī no kalniem braucot Imants nekrita, tad uz līdzenes vietas gan reizes trīs esot sastrīdējies ar savām koka draudzenēm tā, ka nācies piesēst Smeceres sila kupenā ... :) Ļoti atzīstamu slēpojumu nodemonstrēja arī mūsu vienīgā sniegbaltīte, kas bija tā pieķērusies savām slēpēm, ka tikai ar četru darba rūķu un pustermosu karstas tējas palīdzību bija atkabināma no tām! :))
Pilni sacensību rezultāti: http://www.sportlat.lv/data/sacensibas/rezultati/178434351.xls

Vislielākās uzslavas pelnījušas arī mūsu atbalstītājas, kas jau otro posmu pēc kārtas ir nemainīgas - Māra (viņa izrādās arī Uģa trenere un (adomdevēja) un Ineta (mūsu štata fotogrāfs, kas vēl iepriecinās mūs ar savām bildēm) ! :)

Pēc finiša kāds jauns slēpotāju pārītis, kam ir sakars ar mūsu komandu, palika uz romantisko vīkendu Smeceres silā, kur cerams tika baudīti ziemas prieki, vietējās kulinārijas brīnumi un citas jaukas un veselīgas lietas ...

Kulinārijas brīnumi tika baudīti arī Mazdas busiņā, kur no laimes apreibušie darba rūķi un sniegbaltīte turpināja sildīties ar paparaci gādīgi sagādāto silto tēju un melno balzāmiņu, bet uz kārā zoba likt Agneses pašcepto
klinģeri. :)

Piedodiet, ka šoreiz tik gari, bet nu tiešām pasākums bija pasakains un nevarēju to tā pāris vārdos aprakstīt.

Nu ko, slēpošanas sezona strauji tuvojas savai izskaņai un palicis vairs tikai viens oficiālais posms - Tautas slēpojums Alūksnē, kurš notiks jau šonedēļ - 01.03. (Svētdien), starts kā parasti pl.12:00. Ceru, ka uz šo pēdējo posmu mums varētu pievienoties kāds vēl līdz šim nestartējis dalībnieks, vai dalībniece, jo kā liecina mani slepenie informatori Uzvaras parkā trenējoties vēl ne viens vien potenciālais darba rūķis, kurš tikai kādu nezināmu iekšēju sajūtu maldināts domā, ka slēpošanas sacensībās viņš nav gatavs startēt ... Varbūt jāmet drūmās domas pie malas un jāpamēģina ? :)
Distances garums - 15 km (2 vai 3 apļi). Šobrīd jau pieteikušies ir Uģis (kā pats pirmais no visiem), Agnese un es.
Online pieteikšanās uz slēpojumu Alūksnē (līdz 27.02.) - http://www.sportlat.lv/sacensibas/?id=2&sacID=134&step=2&count=1


P.S. Dalība mūsu komandu sastāvos nav ierobežots pasākums, tāpēc, ja kādam līdz šim (pagājušo gadu, šogad) nestartējušam kolēģim vai kolēģei, radam vai draugam rodas vēlme pielikt plecu mūsu komandu centienos - esat vairāk nekā laipni aicināti !!! :)

P.P.S. Pēcvārds
Droši vien jau pēc visa garā teksta izlasīšanas būsiet pimirsuši, ka Klidziņā savu saimnieci un lielo pelēko māsu gaidīja mazā sarkanā mazdiņa ... Pēc konsultācijas ar dažiem auto ekspertiem tika nolemts, ka mazā mazdiņa neskatoties uz traktoram līdzīgo grabēšanu tomēr ir braukt spējīga un nebūs jāvelk trosē, bet nu drošības nolūkos ar otru mazdiņu sekosim kolonnā. Nebijām vēl sasnieguši Lielpilsētu Salaspili, kad minivens atkal sāka šķaudīt un demonstratīvi noripināja malā prasot saimniekam arī vakariņas, jo brokastu 30 litrinieks jau bija izsviedrējies ... arī šoreiz ar piekto pierunāšanu izdevās pelēci aizripināt līdz Salaspils lepnākajam (vienīgajam) benzīntankam un laimīgi pa mājām nogādāt visus dienas varoņus ... :) Tāda lūk pasaka ar laimīgām beigām par septiņiem rūķīsiem un sniegbaltīti un divām mazdiņām piedevā ! :)