Gaismas bruninieks biezi vien zaude dusu.
Vinam skiet, ka nekas vairs nespes modinat izjutas, pec kuram vins alcis. Daudzus vakarus un naktis vinam japavada iekarotajas pozicijas, tacu nav jaunu uzvaru, kas atkal viestu vina dvesele pacilatibu.
Draugi spriez: "Varbut vina cina jau gala?"
Klausoties sajas runas, gaismas bruninieku parnem skumjas un mulsums; vins zina, ka lidz merkim vel talu. Tacu bruninieks neatmet domu reiz paveikt to, ko bija nolemis.
Un tad visnegaiditakaja bridi atveras ilgotas durvis uz kaut ko jaunu un nebijusu.