Wristcutters: A Love Story (2006). Saaku skatities vakar, bet kaut kaa neaizkjeera. Bet shodien, kad piekjeeros veelreiz... jaa! Bija! ;) Un vispaar. Shiim diivainajaam filmaam parasti ir gruuti pieseest. Gan taa, ko vakar noskatiijos, gan shii jau krietnu briidi staaveeja un gaidiija savu iisto mirkli. Un sagaidiija. Laikam jau shobriid manii ir pietiekami saburziijies, lai skatiitos taadas filmas. Bez pliekanaas sizheta paredzamiibas, ar varbuut nedaudz savaado humoru. Un savaa savaadumaa interesantas.
Skatoties filmu ik pa briidim aizdomaajos par ceriibu un ticiibu. Kad iesprosto sevi nemitiigajaa vaaveres ritenii, vai vispaar piedomaa par taadaam lietaam. Ir tik daudz lietas, kuras ir „jaa-”, ka vienkaarshi aizmirsti par sevi. Aizmirsti paskatiities pa labi un pa kreisi, aizmirsti ieluukoties sevii. Jaa, var runaat par to, ka, ierokoties aizvien lielaakaas pienaakumu kaudzees, aizvien vairaak rodas veelme iebaazt galvu smiltiis un no kaut kaa izvairiities. Vai pareizi vilkt galvu aaraa no smiltiim un visu dariit, dariit, dariit un pagurt? Vai pareizi ir nevilkt galvu no smiltiim? Vai pareizi ir pateikt – stop, tagad man visa pietiek un neprasiet no manis vairs neko, jo man ir jaasgremo tas, kas ir liidz shim noticis?
Un, esot tajaa visaa iekshaa, aizvien mazaak ir ceriiba, ka kaadaa briidii tas viss (apburtais loks) beigsies. Un netici tam, ka vari un galvenais – driiksti apstaaties. Kljuusti par zirdzinju, kursh tikai velk un velk, un velk nastinju... tas nekas, ka jau putas uz luupaam un kaajas vairs neklausa – uzshausim ar paatadzinju, gan jau atkal kaadu briidi naskaak skries. Visi pieprasa, lai tu velc savu – pienaakumu nastinju.
Tomeer, neskatoties uz pagurumu no visa, man joprojaam ir interesanti dziivot. Ir tik daudz lietu, ko gribas shajaa dziivee izdariit. Varbuut sho to gribas mainiit, un pie taa krietni jaapiedomaa. Kad izdomaas, tad arii dosies tajaa virzienaa.
Un vispaar. Kas ir pareizi un kas ir nepareizi shajaa situaacijaa?
Shobriid pati sev izveelos modeli – nekaada komunikaacija ar pasauli. Telefonam izsleegta skanja un nevienam neatbildu. Negribu skaidrot un staastiit, kaa juutos. Negribu uzklausiit, kaa citiem iet vai neiet. Gribu pabuut klusumaa un mieraa, bez pilseetas steigas. Negribu ne savas domas un paardomas citam kraameet virsuu, ne arii sanjemt sev veel devu sveshaas nastas. Man ir vajadziigs shis laiks pashai prieksh sevis. Lai varu izdomaat savas domas, lai varbuut kaadas lietas saliktu pa plauktiem.
It kaa gribeejaas shodien atkal kaadu loku izmest pa tuveejo apkaartni, tomeer, njemot veeraa to, ka vakar veelu aizgaaju guleet un shodien agri pamodos, liidz ar to neesmu pa iistam izguleejusies, shodien man ir lasaamaa un filmu skataamaa diena. Riit braukshu pie ivarinja. Ceru, ka izdosies visas auto lietas nokaartot. Buutu labi, ja riit vai ceturtdien izdotos iziet tehnisko apskati – buutu atkal miers uz gadu.