Sensenos laikos Ķīnas ziemeļrietumos, netālu no valsts robežas, dzīvoja kāds vecs vīrs. Viņa dēls bija izaudzējis zirgu, ar kuru bieži devās izjādē. Kādudien skaistā ķēve bez jebkāda iemesla izrāvās saimniekam no rokām un aizdrāzās pāri robežai huņņu ciemata virzienā. Kājām pārnācis mājās, dēls ilgi un ļoti bēdājās. Viss ciems centās viņu žēlot un mierināt.
Tikai tēvs nesteidzās ar žēlošanu un izteicās visai mīklaini:
- Zirgs ir pazudis. Vēl nevar zināt, vai tas ir labi vai slikti. Pēc pāris mēnešiem aizklīdušais zirgs ne tikai atgriezās, viņam blakām spriņgoja stalts ērzelis. Visi kaimiņi priekā sveica puisi, bet viņa tēva vaigs palika noraizējies:
- Dēla īpašums atradies, bet, ka līdzi atnācis svešs ērzelis, - tā varbūt nemaz nav laba zīme...
Tēva raizes izrādījās pamatotas - pavisam drīz dēls nokrita no svešā ērzeļa muguras un salauza kāju. Atkal visam ciemam bija iemesls jaunekli žēlot un mierināt.
Tikai tēvs izturējās tikpat neizprotami kā līdz šim:
- Pakrist un salauzt kāju - varbūt tā ir tīri laba lieta...
Apjukušie cieminieki par šiem vārdiem tika skaidrībā pavisam drīz: huņņi uzbruka pierobežas ciematam, visi jaunie vīrieši tika iesaukti karā, vienīgi puisis ar savainoto kāju bija spiests palikt mājās. Nebija arī ilgi jāgaida bēdu ziņa -jaunekļi, visi kā viens, cīņā bija gājuši bojā. Labi vai slikti visbiežāk ir laika jautājums.


shai dienai absoluuti piemeerots teksts.
paldies, minija!