Šorīt secināju, ka šogad jau trešo reizi redzu uzziedam pienenes un kastaņus, bet tikai pirmo reizi piedzīvoju ievu ziedēšanu. Un ceriņu ziedēšanas trakumu arī jau esmu piedzīvojusi.. tie ārprātīgi reibina.. gribas nedaudz pat sajukt prātā to ziedēšanas laikā.
Vēl šorīt sapratu, ka patīk man agri pamosties un ar kafijas krūzi rokās apsēsties pie loga un raudzīties logā - zaļajos koku zaros, kur saules stari spēlē paslēpes, un vērot kā cilvēki izkāpj no trolejbusiem un dodas savās rīta/dienas gaitās. Man patīk šīs klusās ielās, kurās lēnām iezīmējas dienas steiga un kņada. Sen jau zināju to, ka man patīk šie rāmie darba dienu rītu, kad var lēnām savākties un noskaņoties darbiem un dienai vispār, bet pēdējās nedēļas laikā šo lietu esmu attīstījusi un beidzot sākusi esmu īstenot to dzīvē. Secinājums - man tas sasodīti patīk! :) Tāds iekšējs miers pārņem, un esi spējīgs jau no paša rīta uzsmaidīt pasaulei, nevis nīgrs iekāpt sabiedriskajā transportā un izgāzt savas dusmas un konduktoru un pārējiem pasažieriem par to, ka atkal rīts sācies ar šo nejauko domu: "atkal jāceļas.."
Ja gribi kaut ko mainīt savā dzīvē, vispirms jāsāk ar sevi un savu pieeju dažādām lietām un skatījumu uz pasauli. Nevis vardarbīgā veidā, bet pēc savas brīvas gribas, jo ar varu neko nevar izdarīt. Varbūt uz īsu brīdi tev būs šī apņemšanās, bet ar laiku cilvēka dabiskais slinkums uzvarēs un atkal viss atgriezīsies vecajās sliedēs. Ir jābūt šai milzīgai iekšējai vēlmei, un tad jau viss izdosies.
Laikam manī ir vēl nedaudz šis jaunības maksimālisms un ticība tam, ka cilvēks pats var darīt ārkārtīgi daudz sevis labā, un ka lielā mērā tieši tu pats esi tas, kas ietekmē un virzi savu dzīvi :)