manaa gadiijumaa vienmeer 2trais variants. jaasaka, ka peec pieredzes nevienmeer pareizaakaa izveele, bet ko Tu ar auna raksturu padariisi ...

cilveekiem jau nereti piemiit maksimaalisms - iz seerijas - ja nav kazai piena, tad nav. ar mazuminju negribas samierinaaties, jo kaarojas viss. un drupachas jau var arii nenoraadiit uz to, kaada tad tam piiraagam garsha (var maldinaat). liidz ar to arii saprotama ir shii otraa izveele.
vairaak gan ir jautaajums par to, kaapeec cilvji tomeer izveelas taas drupachas? iemesli/motivaacija utt.

varbūt ilūzija, ka no drupačām salipinās jaunu pīrāgu

no drupachaam jau to piiraagu nesalipinaas.. pashapmaans? sevis baroshana ar iluuziju/sapnjiem utt.? a labums?

- Jūs pats neticat savam spēkam, un tādēļ jūs vienmēr gribat, lai citi to apliecinātu. Jūs neesat noenkurots sevī, jūs vispār nekur neesat noenkurots, un tādiem cilvēkiem bezgala grūti vienatne un arī... divatā.
- Un jūs?
- Arī es esmu varbūt tāda, un tādēļ es jūs.. tādēļ es jūs tik labi saprotu.
- Tiki saprotat?
- Un, ja tas būtu kaut kas vairāk, kāda tam būtu jēga? Jūtu haoss. Slēpšanās. Bet es gribu tīrskanīgu savu dzīvi... Un ar tādām mazām drumstaliņām man nepietiek
- Jā, apetīts jums visās lietās labs... Tikai jūs esat pilna aizspriedumiem.
- Ja es būtu aizspriedumaina, es te nakts laikā nestaigātu ar jums. Bet saprotiet taču vienu: es nekad pa virtuves durvtiņām neiešu jūsu dzīvē. Ja mani nelaiž pa parādes durvīm, tad es labāk nosalstu ārā. Ja man nepasniedz ēdienu pie galda, tad es labāk nomirstu badā nekā uzlasu no galda nobirušās druskas.
- Bet kāds tam sakars ar jūsu un mani dzīvi?
- Jūs mani savā dzīvē ielaižat pa virtuves durvīm- un to, lūk, es nevaru paciest.
- Un ko tad jūs gribat? Lai es šķiros no savas sievas, tad oficiāli saderinos ar jums, izsūtu zelta malām greznotas saderināšanās kartes, tad baznīcā salaulātos un tad...
Viņa strauji atbrīvojās no viņa rokas, viņa kailie vārdi sāpināja. Viņi abi bija gluži atskurbuši. Un no visām paģirām tās, kas iestājās pēc tam, kad tukšotas daudz intīmu tuvības glāžu, ir visļaunākās. Tās reizēm gadiem ilgi sāpīgi izauklēto tuvumu vērš naidpilnā svešumā. Divu cilvēku tuvums ir trausla puķe, nemākuļa rokās tā ātri novīst un, reiz novītusi, parasti vairs neatdzīvojas, ilgi šī puķe uzglabājās, ja tai tikai retumis pieskaras.

/Dzintargraudi
Z.Mauriņa/

paldies par sho!