Mēs neiepazīstam :)
Man kaimiņos ir komunalka pēc labākajām padomijas tradīcijām. Īsts bomžatņiks, no kura mājas saimniece nespēj atbrīvoties.

Ir aizdomas, ka tur dzīvo geji un narkomāni. Un pāris veci babuļi. Vismaz zāli kāpņu telpā viņi pīpē pilnīgi noteikti.

Kam man pazīšanos ar tādiem?
A citi stāvi mums interesē vēl mazāk.

Nez, tā kā tikai nepilnas pāris nedēļas esmu jaunā vietā, pazīstu tikai pirmajā stāvā dzīvojošo sētnieci, ā, nē, vēl arī apakšstāva kaimiņieni, kura domāja, ka esmu viņu nopludinājusi :)
Bet Artilērijas ielā es pazinu pilnīgi visus... & arī aptuveni zināju, kā kuram iet. Bet nu tur mēs tādi samērā pazīstami bijām arī neskaitot kopīgu māju

Neesam jauki. Un viņi arī nav jauki.

Jau gadus septiņus dzīvoju savā Juglas hruščovkā, bet nav ne jausmas, kas tur par cilvēkiem. Daudzmaz vizuāli atceros tikai tos, kam ir suņi, un arī tikai tāpēc, ka suņi mani laikam interesē nedaudz vairāk kā cilvēki. Te nu Tev viens frukts, kas burvīgi ilustrē mūsu sabiedrību kopumā. :)

Bet zini, ko esmu novērojusi, mainot dzīvesvietas samērā bieži? Ka vecajās mājās dzīvojošie cilvēki viens otru vairāk pamana. Bet blokmājās... kā jau guļamvagonos, aizmiguši viens otram paiet garām.

Un vecajās mājās nav arī viņu tik daudz. Blokmājās kā sardīnes cilvēki sapakoti šauros dzīvoklīšos ar zemiem griestiem un plānām kartona sienām, lai tik vairāk dzīvsvara satilptu... Tad nu arī izturas kā dzīvsvars.

Cik esmu novērojusi, blokmāju iedzīvotājus var dalīt tādos kā kultūrslāņos - pēc gadiem, kuros tā vai cita grupa ir ievākusies noteiktā blokmāju kvartālā. Jo ir jau arī tie 'starije zhilci', kuri brīnišķīgi pazīst ne tikai savas kāpņu telpas, bet arī visa kvartāla līdzīgos indivīdus. Tie tad nu satusē. Tikmēr vēlāk atnākušie ir vairāk katrs par sevi, un tie ir pārsvarā gados jaunāki cilvēki, kas ierodas mājās vēlu vakarā un aiziet agri no rīta, un viņiem viens pīpis par socializēšanos savas kāpņu telpas ietvaros.

kam suņi, kam kaķi..


Kaut gan manā mājā suņu vienkārši nav. Toties kaķi ir vismaz 5.

uz 8 dzīvokļiem.

Kaķi - jā, ir, taču tos gandrīz nemaz nemana. Kaķi mūsu rajonā sēž skumji uz palodzēm starp ģerānijām, ieslodzīti četrās sienās, un lielām acīm tver katru mirkli tur ārā, aiz stikla.

Kaķu mīļotāji. :)

Bet skaisti izskatās.
Un kā tu nepamanīsi balto pūku mākoni otrā stāva logā? Vai gaiši brūno otra otrā stāva logā?

Nekārdini. Man pašai gribas tādu pūku mākoni, līdz sirdssāpēm gribas. Tikai zinu, ka būtu nežēlīgi padarīt par viņa dzīves telpu manus četru bloku ieskautos 30+ kvadrātmetrus.

Viss, izlemts. Turpmāk, mājup nākot, raudzīšos uz logiem. Ja nepazīstu kaimiņus, vismaz pazīšu kaķus. :)

Dzīvoju deviņstāvenē, tajā, kur uz diviem dzīvokļiem ir tā kā viens mazs gaitenītis ar durvīm. Kad tur dzīvoja iepriekšējie kaimiņi, tīri tā kā pazināmies - dzīvoklis tantes, un viņi ar tanti draudzējās, vēl tagad brauc ciemos. Tagad dzīvoklis pāŗdots, jaunos īpašniekus esmu satikusi kādas 2x. Pretējās durvīs dzīvo viens aktīvists, kurš visu iemītnieku vārdā tiesājas ar namu pārvaldi. Zem manis kaut kurā dzīvoklī ir viens smuks džeks, kas no rītiem brauc uz darbu. Pa vidam vienā dzīvoklī mitinās mormoņi. Tas arī viss :)

Pretējās durvīs dzīvo vecs večuks, viņam ir liels, līks deguns un klīst baumas, ka rados esot itāļi. Viņš katru rītu, dzirdot mūsu durvju slēdzeni, paver durvis, lai sasveicinātos. Viņš zina manu vārdu un apsveic Vārda dienā, jo mamma mēdz nobļauties "Māra, telefonu paņēmi?" Es nezinu, kā viņu sauc. Otrajā stāvā ir kandžas tecinātava. Nē, bija. Ir trīs latviešu dzīvokļi, kas no rītiem laipni sasveicinās, pārējie ir krievi. Tantiņai aiz sienas garšo pankūkas un viņa baro baložus. Dzīvoklī virs mums katru sestdienu 9os no rīta sūc grīdu. Nomācoši.

Viņi- kaimiņi- ir visur!!

Kad vēl dzīvoju Pļavniekos, blakus dzīvoklī kaimiņieni sacirta ar cirvi. Laikam. Bet nu to atklāja arī tikai pēc krietna laiciņa, kad sāka smirdēt. Tā smaka nāca uz kaimiņu kaimiņu dzīvokli, un tie sāka uztraukties. Godīgi - mēs neko aizdomīgu nedzirdējām/neredzējam.
Bet vēl iepriekš mūsu mājā dzīvoja veca- veca tantiņa. Mēs viņu saucām par Rūķīti, un viņa jau bija pāri astoņdesmit. Viņai bija balta dūja, kas dēja zilganpelēkas oliņas. Nezinu kādā sakarā mūsu ģimene bija uzņēmusies par viņu "šefību" - katru dienu mūsu vecāmamma salika ēdamlietas no kopējā katla groziņā, bet mans vai mazā brāļa pienākums bija groziņu viņai nonest. Bet beigās sanāca baigais kašķis, jo viņa bija iedevusi naudu, lai samksājam par dzīvokli, bet mēs neaizgājām tajā pašā dienā samaksāt- tiaki nākošajā vai kā, bet Rūķītis bija ļoti dusmīgs!! Un tā pašķīrāmies, i vairs nezinājām, kad viņa nomira un kur.

Tagad Maskavas ielā nezinu nevienu kaimiņu. Zinu tikai, ka augšstāva kaimiņi dažkārt kalusās kretīnisku mūziku un skaļi mīlējas. Blakus kaimiņiene arī skaļi mīlējās, kad viņai kaut kādi remontņiki taisīja dzīvoklī remontu. Tagad vairs ne. Pirmajā stāva vīrietis ratiņkrēslā tecināja kandžu, bet viņu pērnvasar izlika ārā, dzīvokli vēlarvien remontē.

Kolorīti tev kaimiņi.

Tādus, domāju, nepamanīt grūti.

Galīgi nepazīstu. Klaiskais latvietis - viensētnieks.
Augsštāvā dzīvo narkotikas lietojoša, visai draudzīga meitene, kas reizēm kaujas ar savu vecmāmiņu. Apakšā - diezgan nejauka kaķu tante, kas ir draudzīga tikai pret kaķiem, bet man uz galvas lej ūdeni no loga un skaļi bļauj. Blakus vienās durvīs dzīvo velīši - ļoti vecs, nabags pāris. Un par vīrieti nootrām blakus durvīm interesējās policija, bet es viņu esmu satikusi tikai vienu reizi - likās tāds jauks un pieklājīgs, arī viņa dēls, ap gadiem 12, vienmēr ar mani sveicinās. Un augsstāvā viens pāris pirms kāda laika precējās, bija pilans trepes ar viesiem, miskasti iznest nebiaj iespējams.
Man nav ne jausmas, kā šos cilvēkus sauc, un ir visai pavirša nojausma, ar ko viņi visi nodarbojas ārpus kāpņu telpas.
Vispār temats ir fantastiski fascinējošs. Paldies.

Un augšā dzīvo Terorists Ar Urbi, jā!!! Ar viņu gan es kādu dienu iešu iepzīties, tas vienkārši nav izturams, ko var urbt un urbt, viņam tak sienās vairs sen nav nesaurbtu vietu pēc maniem aprēķiniem.

Viņi tur slovāku hosteli noteikti ierīkojuši.

mani kaimiņi ir ļoti, ļoti skaļi. ja viņi pēkšņi apklusīs, zināšu, ka kaut kas nav kārtībā. vēl viņi dažreiz zvana un lūdz aiziet pēc avīzītes (neeju). komūna, ne māja, ibio.

Man ir līdzīgi.
Es pazīstu kaimiņus pretī (visu laiku balansējam uz robežas starp sasveicināšanos un konfliktu). Pazīstu balto kaķi un zinu, pie kurām durvīm var piezvanīt, ja gribas, lai viņš tiek siltumā. Pazīstu kaimiņu no blakus kāpnēm, pazīstu viņa dēlu, kurš reizēm paņem kaut ko stiprāku un pāri balkona malai ierāpjas pie mums (5. stāvs) patusēt. Bet, ja kāds no visiem šiem ļaužiem noliktu karoti - nu, baltā kaķa saimnieki varbūt būtu pamanāmi.
Jā, jātur mājās kaķis.

Kaķi bez problēmām panašķojas ar saviem nelaiķiem saimniekiem.