Bet zini, ko esmu novērojusi, mainot dzīvesvietas samērā bieži? Ka vecajās mājās dzīvojošie cilvēki viens otru vairāk pamana. Bet blokmājās... kā jau guļamvagonos, aizmiguši viens otram paiet garām. | |
Un vecajās mājās nav arī viņu tik daudz. Blokmājās kā sardīnes cilvēki sapakoti šauros dzīvoklīšos ar zemiem griestiem un plānām kartona sienām, lai tik vairāk dzīvsvara satilptu... Tad nu arī izturas kā dzīvsvars. Cik esmu novērojusi, blokmāju iedzīvotājus var dalīt tādos kā kultūrslāņos - pēc gadiem, kuros tā vai cita grupa ir ievākusies noteiktā blokmāju kvartālā. Jo ir jau arī tie 'starije zhilci', kuri brīnišķīgi pazīst ne tikai savas kāpņu telpas, bet arī visa kvartāla līdzīgos indivīdus. Tie tad nu satusē. Tikmēr vēlāk atnākušie ir vairāk katrs par sevi, un tie ir pārsvarā gados jaunāki cilvēki, kas ierodas mājās vēlu vakarā un aiziet agri no rīta, un viņiem viens pīpis par socializēšanos savas kāpņu telpas ietvaros. | |
kam suņi, kam kaķi.. Kaut gan manā mājā suņu vienkārši nav. Toties kaķi ir vismaz 5. uz 8 dzīvokļiem. | |
Kaķi - jā, ir, taču tos gandrīz nemaz nemana. Kaķi mūsu rajonā sēž skumji uz palodzēm starp ģerānijām, ieslodzīti četrās sienās, un lielām acīm tver katru mirkli tur ārā, aiz stikla. Kaķu mīļotāji. :) | |
Bet skaisti izskatās. Un kā tu nepamanīsi balto pūku mākoni otrā stāva logā? Vai gaiši brūno otra otrā stāva logā? | |
Nekārdini. Man pašai gribas tādu pūku mākoni, līdz sirdssāpēm gribas. Tikai zinu, ka būtu nežēlīgi padarīt par viņa dzīves telpu manus četru bloku ieskautos 30+ kvadrātmetrus. Viss, izlemts. Turpmāk, mājup nākot, raudzīšos uz logiem. Ja nepazīstu kaimiņus, vismaz pazīšu kaķus. :) | |
Jau gadus septiņus dzīvoju savā Juglas hruščovkā, bet nav ne jausmas, kas tur par cilvēkiem. Daudzmaz vizuāli atceros tikai tos, kam ir suņi, un arī tikai tāpēc, ka suņi mani laikam interesē nedaudz vairāk kā cilvēki. Te nu Tev viens frukts, kas burvīgi ilustrē mūsu sabiedrību kopumā. :)