Atkal kāds vecāks cilvēciņš atradis jau labu laiciņu atpakaļ nomiris pats savās mājās.

Kaimiņi jūs, ko, neko nemanāt?

Bet cik daudz es pamanu savus kaimiņus? Es zinu kādiem kaķiem mani kaimiņi ļauj uz savām palodzēm sēdēt, un patiesībā, tas arī viss. Pat vienīgā kaimiņiene, ar kuru mēdzām aprunāties (un arī tad, biežāk jau par kaķiem. Jo viņas runcis saslimis vai atkal mājās nenāk. Jo manējais, nelietis, izšmaucis pa durvīm un sēž uz kāpnēm. Un tā starpā, protams, protams arī par citām lietām) – pat tā jau kādu laiku nav manīta. Avīze pie viņas dzīvokļa durvīm un, šķiet, kaut kāds remontstrādnieks vai tur reizēm iet – bet arī to pamanu reti.

Es zinu, ka joprojām remontē pirmo dzīvokli. Zinu, ka piektajā dzīvo ne-jauna sieviete, laikam viņai divi dēli bija – mājas pārvaldniece (iepriekšējā pārvaldniece?), un dzirdējām ar kaimiņiem pārdzīvojam, ka mūsu dzīvokļa iepriekšējie iemītnieki pārvākušies jo tādi jauki un kārtīgi cilvēki esot bijuši (un viņiem arī bija dēli pārvaldnieces dēlu vecumā.. laikam).

Nu ja, mēs neesam jauki. Galīgi neesam.
A kā tu iepazīsi savus kaimiņus? Pat tik mazā mājā kā mūsējā?