Kad vēl dzīvoju Pļavniekos, blakus dzīvoklī kaimiņieni sacirta ar cirvi. Laikam. Bet nu to atklāja arī tikai pēc krietna laiciņa, kad sāka smirdēt. Tā smaka nāca uz kaimiņu kaimiņu dzīvokli, un tie sāka uztraukties. Godīgi - mēs neko aizdomīgu nedzirdējām/neredzējam.
Bet vēl iepriekš mūsu mājā dzīvoja veca- veca tantiņa. Mēs viņu saucām par Rūķīti, un viņa jau bija pāri astoņdesmit. Viņai bija balta dūja, kas dēja zilganpelēkas oliņas. Nezinu kādā sakarā mūsu ģimene bija uzņēmusies par viņu "šefību" - katru dienu mūsu vecāmamma salika ēdamlietas no kopējā katla groziņā, bet mans vai mazā brāļa pienākums bija groziņu viņai nonest. Bet beigās sanāca baigais kašķis, jo viņa bija iedevusi naudu, lai samksājam par dzīvokli, bet mēs neaizgājām tajā pašā dienā samaksāt- tiaki nākošajā vai kā, bet Rūķītis bija ļoti dusmīgs!! Un tā pašķīrāmies, i vairs nezinājām, kad viņa nomira un kur.

Tagad Maskavas ielā nezinu nevienu kaimiņu. Zinu tikai, ka augšstāva kaimiņi dažkārt kalusās kretīnisku mūziku un skaļi mīlējas. Blakus kaimiņiene arī skaļi mīlējās, kad viņai kaut kādi remontņiki taisīja dzīvoklī remontu. Tagad vairs ne. Pirmajā stāva vīrietis ratiņkrēslā tecināja kandžu, bet viņu pērnvasar izlika ārā, dzīvokli vēlarvien remontē.