![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Tevi skolā apcēla / Tu apcēli citus?
Ja Tevi apcēla - kā ar to tiki galā?
Ja biji tas,kurš apceļ - kas Tev lika to darīt un kā Tevi varēja/būtu varējuši apstādināt?
Ļoti novērtēšu atklātas atbildes,jo man īsti tādas pieredzes nav bijis un šobrīd nezinu,kā bērnam palīdzēt.
Ja kas,komenti nāk uz epastu,var izdzēst.
Paldies!
Ja Tevi apcēla - kā ar to tiki galā?
Ja biji tas,kurš apceļ - kas Tev lika to darīt un kā Tevi varēja/būtu varējuši apstādināt?
Ļoti novērtēšu atklātas atbildes,jo man īsti tādas pieredzes nav bijis un šobrīd nezinu,kā bērnam palīdzēt.
Ja kas,komenti nāk uz epastu,var izdzēst.
Paldies!
un ieej dārzā,lai nepieķēzītu istabu.
es vēl šitai visā pusaudžu/vecāku pasaulē neoriententerējos.
p.s. vispirms izlasīju "kadrija" un tikuntā nesapratu,kā man to grāmatu viņiem noprezentēt
grāmata, protams, labāka :)
Visādi savādāk - mazi bērni mācās savu sabiedrību sadalīt pilnā alfabētā no alfām līdz omegām, ja kāds ietrāpās omegās, grūti no tā tikt ārā, jā. Ja galīgi nekā savādāk nevar, tad tiešām var mēģināt mainīt skolu, sliktāk jau nebūs.
P.S. Vertikālā vēnu griešana ir urbānais mīts, vieglāk ir roku nogriezt, nekā vertikāli vēnu pāršņāpt:))
Draudzējos ar vēl vienu autsaideru meiteni, identificēju apcēlējus kā "dažus cilvēkus", nevis visu klasi, lasīju, rakstīju, atradu draugus ārpus skolas, sagaidīju vidusskolu (t.i., aizgāju prom no savas skolas uz citu videni).
Bērnus nafig ieliku privātskolā, lai nebūtu ar to jākrāmējas pat teorētiski. (Un nav arī.)
Retrospektīvi skatoties - būtu palīdzējis sports veiklībai un pašapziņai (lielais bērns pēc batuta treniņu uzsākšanas ir mainījies ļoti... un šeit ir svarīgi izvēlēties sporta veidu, kurā panākumus var sasniegt atbilstoši raksturam, tipa meditējošam individuālistam batuts, meitai, kam svarīgs atbalsts un negribas būt vienai uz plača, futbols ar foršiem treneriem). Un varbūt kaut kāds, es pat nezinu, lielāks awareness par to, kā es izskatos no malas un ko citi domā? Jo man reāli šķiet, ka mani apcēla kautkādu aspergera tipa noviržu dēļ, t.i., es nespēju nolasīt bara likumus un tiem sekot. Vēl joprojām man tas nav īsti saprotams (intrigās esmu pilnīgs losis), bet pieaugušam tas nav aktuāli.
Problēma tajā,ka sports,ar kuru nodarbojas jau 6 gadus - treniņi 3x nedēļā - arī tur apceļ, neņem komandā, utt un treneris nezkāpēc izliekās neredzam, bet alternatīvas īsti nav un konkrētais sports patīk.
man šausmīgi grūti tajā visā iebraukt tā pēkšņi, dabūjot bērnu ar visām viņa problēmām.
riebīgi, ka skolotāji nostājas apcēlēju pusē, es pat nevaru iztēloties argumentāciju... bleh. es vismaz biju skolotāju favorīts (nu un attiecīgi varēju tā priekš sevis izskaidrot apcelšanu - pat man riebās, kad skolotāji mani stādīja priekšā kā piemēru, protams, ka klasesbiedriem tas riebās vēl vairāk).
redz, šis bērns nav nekāds spožais, līdz ar to nav favorītos. bet ar visu to jāatrod veids,kā to pašapziņu piepacelt un raisīt vēlmi mācīties un būt gudrākai, es tikai vēl neesmu izdomājusi,kā.
bet , paldies, es paturēšu prātā šo info,ja mēs tiksim līdz mainīšanai.
Es ļoti ceru,ka ja mājās būs "drošības osta" tas kautkā cels pašapziņu, jo šobrīd arī atcirst nemāk/negrib, jo negrib,ka citiem jājūtas tā,kā viņai.
man jau kādu brīdi likās,ka kautkas nav lāgā, bet nedomāju,ka ir tik traki. pat tās,kas ir itkā draudzenes, saslēdzas ar paŗējiem,kad sākas apsaukāšanās un pēc tam saka - nēnu,mēs tikai pajokojām,protams,ka mēs esam tavi draugi...
Sevi aizstāvēt vajag. Ja ne citādi, tad ar asu mēli. Cita lieta, ka nevajag pašai klupt virsu un pārvērst kādu citu par upuri, lai novērstos no viņas apcelšanas.
Tāpat, pat ja asaukāšanas beidzas, nevajag uzreiz gaidīt baigi pozitīvo attieksmi un baigās draudzības. Tad labāk arī palikt par autsaideru. Labāk būt cilvēkam ar mugurkaulu, nekā falšas "draudzības" dēļ pieļaut, ka it kā draudzenes arī apsaukā, utt. Jo tādā veidā necieņu un apsmieklu var iemantot tikai vēl lielāku.
Un vai tad paukošana nenotiek viens pret vienu - kādā ziņā tur komanda?
Vienu no tādiem apklusināju (vienu gadu sīkāku gan), tikai kad kārtējo reizi viņš kko sāka, sadodot viņam pa muti.
Par izskatu - nu par ausīm dažreiz ir bijis. Vajadzēja agrāk, bet kkad iemācījos teikt "nepatīk - nav spiesta lieta skatīties".
un es biju šausmās,jo sagaidīju līdzīgu likteni.
es pat nezinu,kā ir ļaunāk,kad apceļ paša dēļ vai vecāku dēļ.
Bet nu tas tā - arī skola nebija no mazajām. Ja kopā ir vairāk kā 1000 skolēnu, tad viegli atrast vairākus, kuriem kkas nepatīk.. Nezinu. Iemeslus nemeklēju. Iemeslus var meklēt, ja apceļ/apsaukā zināmi cilvēki :)
Lai arī neesmu nekāda sabiedrības dvēsele, un arī jaunajā klasē tāda nebiju, bija milzīgs atvieglojums, ka Tevi neapsaukā un ziemā ar sniega pikām neapmētā vnk dažādi random cilvēki, kurus pat nepazīsti.
protams,no sevis neaizbēgsi, bet varbūt svaigs starts nāks par labu.
Tas varētu nostrādāt jaunā vidē un tikai tad, ja viņa pati tiešām un no sirds neuztvertu savu apaļīgumu kā problēmu.
Normāli sāku justies vidusskolā, resp., kad nomainīju skolu.
Sarunas ar skolotājiem neko nedod. Pirmkārt, skolotājam (vispār jebkuram pieaugušajam) ir ļoti maz iespēju ietekmēt mikroklimatu pusaudžu barā, jo tas dzīvo pēc saviem, ne pieaugušo likumiem, gluži kā citas sugas dzīvnieki. Pieaugušie šajā vecumā tiek uztverti nevis kā autoritātes, bet kā ārējs spēks.
Iespējams, kaut ko tiešām dotu sporta nodarbības, vai vispār pašapliecināšanās kādā jomā, kur meitene var gūt panākumus. Un tad, kad pašapziņa ir atgūta, vajadzētu arī mainīt skolu, jo pašreizējā barā zaudēt "vājākās žurciņas" statusu būs grūti, varbūt pat neiespējami.
kaa profesionalis saku, ka skolotajam nav isti iespeju ietekmet apcelaajus un apcelto. var jau klases stundas runat par draudzibu, respektu utt, bet tas neko nemainis.
berni ir nezeligi un ja iesakusi apcelt, tad turpinas, kamer apcelamais pats nesaks dot preti.
vai ari atradis citu objektu.
bet viņa šitos var visus nocitēt,kādas bērnam vajadzības un kas notiek,kad viņu apbižo :(
Es apcēlu citus. Joprojām apceļu. :) Nu, labi - izjokoju šad un tad.
Mēs no laukiem - visi, kas kopā gāja b/d, tie paši arī pēc tam pagasta pamatskolā. Daži tur klāt pienāca no perifērijas, bet tādas ļaunas apcelšanas nebija. Mums bija klasē viens džeks, kas apcēla +/- visus - dziedāja dziesmas no multenēm tur, "sveika vista, kā tev klājas, kā aug bērni, kā pa māju...", sprauda lodīšu pildspalvu serdītes bizēs no aizmugures, vienreiz ielika beigtu peli somā, nu - ķircinājās, bet nekad tas nebija agresīvi, aizveinojoši vai rupji.
Nebijām mēs nežēlīgi (vismaz no mana skatu punkta) - visi joprojām ar prieku satiekas salidojumos un nav kauns vienam otram acīs skaitīties par skolas laikā pret kādu pastrādāto.
mani neapcēla - bet mani nemīlēja un no manis raustījās, bet klases pirmais čalis mani vienmeŗ aizstāvēja ja kas.
bet es biju smuka un gudra , sapucēta un skolotāju mīlule.
es nespēju iedomāties faktu,ka bērnam 2x skolā ir nogrieztas pamatīgas matu šķipsnas, ka sit, ka speciāli lauž zīmuļus, utt.
kas tiem bērniem vainas,man nav skaidrs..
Mani nedaudz glāba tas, ka biju klasē gudrākā, no manis varēja norakstīt matemātiku un diktātus. Tomēr brīžos, kad tas nebija aktuāli, svarīgāk šķita tas, ka neesmu visai glīta, pietiekami ātri neskrienu un nevaru kā nākas iesist pretī.
Resp = apcelšanās var nākt un iet un beigu beigās apgriezties pilnīgi otrādi.
bet vispār baigi cietusi neesmu, varbūt mans komentārs ir lieks
bet šeit tiek apcelta visus sešus gadus, nekad nav bijis labāk.
un kad mans skolā visi apnika, es ļoti ātri pārgāju uz ārpusskolas draugiem. tādejādi - kā kurš tur pret mani vai nē, man bija vienalga. skola tikai skola
viņu māte pirms mēneša izmeta no mājas un bērns sāka dzīvot pie vienrezi mūžā redzētas sievietes, otrā Rīgas galā no skolas, šogad ir 6,klases beigšanas eksāmeni, utt.
Man nav pieredzes ar skolas mainīšanu un to,kāds stress var būt, un ja nu jaunajā skolā arī nepieņem?
katrā ziņā, jārunā jau arī ar pašu bērnu, visu šo man tikai vakar izstāstija
Nezinu, man vides maiņa ļoti, ļoti nāca par labu. Varbūt arī tāpēc, ka biju pati sev iedvesusi, ka vidusskolā būs citādi.
Mani nomainīja pēdējā ceturksnī. Kapēc tā, īsti nav skaidrs. Varbūt man zemapziņā tas viss krājās, jo neatceros, ka būtu sūdzējusies par apcelšanu (bet apcēla jau gan).
Dzīves vietas maiņa noteikti nebija arguments, jo abas skolas praktiski blakus viena otrai (salīdzinoši maza pilsēta).
man šķiet,ka viņa to visu ir pieņēmusi kā neizbēgamību, tāpat kā tas bija ar mammas vardarbību. tāpēc vakar,kad sāku sarunu par to,kas nomācs, vispirms tikai teica,ka viņai jau neviens nevar palīdzēt un,ka nav jēgas runāt, bet,kad izrunājās, pati atzina,ka palicis vieglāk
jāļauj domai nosēsties,ka IR iespējams kautko mainīt.
bet es mainītu visu, arī skolu, lai tiek prom no elles - kaut kā neliekas, ka viņai skola saistītos ar pozitīvām atmiņām.
Nav tā,ka nevarētu to atļauties,ja tiešām vajadzēs. Skatīsimies,ko teiks psih.ter.
Kā tas notiek - vnk ierodies skolā jeb pirms tam jāpiezvana un jāsaka,ka gribi parunāt pēc stundām?
par skolu, protams, ka nespiedīsim mainīt, vispār jebkā mainīšanai,manuprāt, inciatīvai jānāk no bērna puses.
par to inciatīvu no viņas diez vai - viņa ir bērns. tomēr. viņa jau nezin/nesaprot/neiedomājas, cik viegli vai sarežģīti ir tehniski nomainīt skolu. problēmu risinājumu piedāvājumiem jānāk ir no pieaugušajiem. un tad ar viņu jāizrunā, kā viņa uz tādu risinājumu skatās. vai piekrīt, no kā baidās/šaubās vienā vai otrā gadījumā. jāapliecina, ka lai kāda būs viņas izvēle, neviens nepārmetīs pēc tam par nepareizu izvēli "ķip - es jau teicu, bet Tu gribēji/negribēji šitā", bet viņai būs atbalsts no mājiniekiem.
Nu, bet ja nopietni, man palīdzēja draugu atrašana ārpus skolas, tad tas klasesbiedru viedoklis kļuva mazsvarīgāks, pieauga pašapziņa, un tie sīkie draņķi arī likās mierā :/
Ļoti nepalīdzēja māte, kas uz manu raudāšanu atteica, ka nākamajā skolā jau būšot tas pats un vispār, ko tad es gribot, nu īsi sakot, vispār neuzskatīja to par problēmu u nedarīja neko, tā kā tu esi liels malacis, ka centies palīdzēt, tas tomēr ir ļoti svarīgi, saprast, ka neesi pavisam viens pasaulē.
Iemesli - fig viņu zina, bet pēc soc. pētījumiem katrā klasē ir bērns, kuru pārējie apceļ. Katrā klasē, visās skolās, visā valstī...
bet ja nopietni - protams, ka taa ir uzkraata agresija, kas manaa gadiijuma naaca no vardarbiibas maajaas (neba nu shausmu filmas, bet padomju mantojums parastais - ieksheeji pazaudeejusies paarspriegota maaminja laikaa pirms psihoterapijas). un manaa gadiijumaa - bet imho tas visos taa - es, nespeejot diilot ar savu ievainojamiibu un ievainotiibu, ljoti labi peeleeju arii citu vaajos punktus, ko attieciigi, ja bija sakraajies, izmantoju, lai izsnapotu no taas savas bezspeeciigaas lomas gjimenee. nu, bet shis viss jau filmaas ir izstaastiits gana labi muusdienaas, tas mehaanisms. jo vardarbiiba - vismaz as far as children are concerned - vienmeer saknjojas miilestiibas iztruukumaa.
un kaa ar to ciiniities, nu, strukturaali as said - tas ir ievainojamiibas, vaajo vietu radars, liidz ar ko pa lielam ir vnk jaabuut mieraa ar sevi. protams, tur veel visas sociaalaas strukturas un bljembas, nu, sisteema ir advanceeta, bet pamata mehaanisms ir tieshi taads - tu vai nu vari vai nevari mani apcelt. tas, ko tu saki, vai nu rada gaidito efektu vai nee. protams, pats beerns diezin vai tiks taa vnk galaa - jaaiesaista attieciigaas vides pedagogi imho. jo tas arii ir taads aspekts, ka nerunaajot par probleemu, to sleepjot, taa tikai pienjemas varaa paar tevi, nu, pieaug apcelshanas potenciaals. bet tas viss ir text book.
isak sakot, es nezinu, vai gribetu ieteikt cinities atpakalj tiem pashiem ierochiem, lai gan tas ir doable. bet kaut kaa pasivitaati gan buutu labi lauzt. nu, jo shie apceljamie ir tadas gariigaas miskastes - aizej izmet to, kas pasham par daudz. vajag kaut kaa novilkt robezhu, nu, paraadiit, ka nee veciit, te esmu es un te esi tu, un taviem suudiem manaa daarzinjaa nav vietas - paturi vien pie sevis. jo skaidri jau redzams, ka ne visi berni tiek apcelti, vai ne. ir vnk tadi, kuriem robezhas vaajaakas - kas arii no gjimenes naaks visdriizaak, no kurienes tad veel - un shie tad arii tiek attiecigi izmantoti.
par visu,ko augstāk rakstīji - es jau saprotu,ka tie bērni dēļ saviem tarakāmiem daudz ko dara, bet tas , man šķiet,ka nekā nepalīdz tam tīnim, KURU apceļ.
bet tāpēc es vakar uzreiz piedāvāju iet pie speciālista, jo pati nezinu,kā palīdzēt, izņemot atbalstīšanu. lai bērns nenobītos,paskaidroju,ka pati eju pie psht, ka mēs ne vienmēr ar visu varam tikt paši galā... šķiet,ka viņa to saprata un piekrita pamēģināt.
bet jaa, nu, es jau tik uz tavu jautajumu atbildeju. un tiinim, protams, to visu netieshaa veidaa barot iekshaa - tas, ko teicu, ka vajag lauzt pasivitaati.
kaa to dariit? pirmaak jaasaprot, kur shii pasivitaate saknjojas. shai gadiijumaa diezgan vnk - tiinji meitenei sniedz negatiivu info par vinjas eksistenci. un shim info nebuutu varas paar meiteni, ja tas nerezoneetu ar info, ko vinja jau sanjeemusi no maates. taa nu dalja no vinjas "zina", ka vinja ir resna un lieka, bezveertiigs apgruutinaajums. cilveeks, bez kura shii pasaule buutu labaaka. un tieshi tas padara vinju uznjeemiigu pret sho apcelshanu, jo tiklab cits cilveeks, kas izskatiitos tieshi taapat, bet buutu sanjeemis pilniigi citu info par sevi no gjimenes, vnk atcirstu: fuck u bitch - i'm a lady! taa ir taa robezha, par ko runaaju ieprieksh - tu vai nu uznjem to suudu vai met atpakalj. tas vai nu liip tev klaat vai nee.
no taa attieciigi izriet, ka vismaz dalja no strateegjijas ir pozitiiva info boost, pozitiiva rezonanse uz pashas personu. labs variants - dariit vienaudzu grupaa to, kas patiik un padodas, sanjemot pozitiivu feedback (tas paukoshanas pulcinjsh neizklausaas ok - es nodejoju 14 gadus, no tiem vismaz pusi ljoti pretiigaa kolektiivaa. rezultaataa pametu dejoshanu, kaut dejot man ljoti patika un padevaas, tikai deelj vides. nekad nenozheeloju, ka pametu kolektiivu, bet nozheeloju, ka pametu dejoshanu - luuk laba kljuuda, no kaa maacities ;) un tava atveertiiba attieciibaam imho ir nenoveerteejams asset shaadaa situaacijaa.
citiem vaardiem - strateegjija ir boostot gariigo imuunisisteemu, ja reiz apkaart lidiniaas viirusi un liip klaat. aktiivi un ilgstoshi!
jo taa dalja par to paari dariitaju motivaaciju, protams, advanceetaakai kogniicijai naak vairaak par labu. however, taa fishka jau - vienalga kaadiem liidzekljiem - ir vnk ljaut skartajai personai pieredzeet to, ka shim visam nav varas paar vinju. un ja tu apzinies, ka shie shkjietami visvarenie briesmonji ir tikvien kaa cilveeki, tieshi tikpat ievainojami, tu vari staaties tiem pretii, no vienas puses, un piedot, no otras. bet jaa, nu, tas ir cits rakurss.
Vidusskolā tas viss beidzās, jo vecākie puiši skolu jau bija pabeiguši, savukārt mani klasesbiedri prātā pieaugušāki. Ironiskā kārtā, tam klases puikam, kas sākumskolā bija aktīvākais manis apsaukātājs, videnē es kļuvu par tādu kā role model, jo viņam sāka interesēt metāla subkultūra.
Vai no manas pieredzes ir kāda jēga, kāds padoms? Nezinu, man šķiet, ka visprātīgākais ir nomainīt skolu, jo atgriezties normālās attiecībās ar apcēlājiem ir vai nu ārkārtīgi grūti, vai pat neiespējami.
Trauma arī tā ir uz mūžu. Pat tagad, ja kaut kur sanāk satikt tā laika "vecāko klašu puikas", instinktīvi saspringstu un esmu gatava aizstāvēšanās sitienam.
nevarētu teikt,ka es alkstu pēc metālistes mājās, then again, if that what it takes.. :)
man liekas,ka viņa nav tāda,kas varētu sist pretī.
Metāliste, protams, ir mans personīgais gadījums. Galvenais jau tajā visā bija pašapziņas paaugstināšanās, sākšana sevi kaut kā aizstāvēt un vairs neraudāt, un apziņa, ka tomēr ir ārpusskolas vienaudži, kuriem es patīku un kuri labprāt pavada ar mani kopā laiku.
Galā ar to īsti nevar tikt, velkas līdzi lielu daļu dzīves, tālu aiz skolas laika.
Līdz ar to.
Diemžēl <lj-user="susurs"> ir taisnība. Sīkajai/am jāiemācās sevi aizstāvēt. Likums nr.1.
Likums nr.2. - ja nemāk /nespēj / nevar sevi aizstāvēt, ir jāiekļaujas barā, lai cik stulbi tas nebūtu. Tas palīdzēs izdzīvot.
3šais ceļš - mans ceļš - ir pats grūtākais.
vienīgo reizi, kad mani mēģināja apcelt/aizskart - tā iedevu pa muti, ka vēl tagad respekts.
un mana mamma kā skolotāja patika pat tiem, kam viņa lika sliktas atzīmes.
un lielākā bulījīšanas vieta man bija mājas, nevis skola. bet varbūt tieši tāpēc arī skolā es kaut kā savādāk sevi nostādīju, jo pret tiem pašiem sīkajiem tomēr var kaut ko darīt, kaut izkauties, nevis kā mājās, no kurām esi atkarīgs, kurās nav ne izvēles ne balsttiesību, ne eksistences tiesību.
visticamāk, ka jāmaina gan skola, gan sporta vieta. plus vēl iekšējais darbs jāveic. man gan nav ne mazākās nojausmas kādu var veikt tik nelielā vecumā. lai gan droši vien uz kādu terapiju paiet ar par sliktu nenāks.
pulciņš gan jāmaina, jo tā nav normāla attieksme interešu izglītībā. un tad jau visu pārmaiņu var būt par daudz. ja viņa ļāva sevi tik ilgi apcelt, varbūt nejutīsies ērti tev izstāstīt visas emocijas un varbūt baidīsies pateikt to, kas nepatīk. kaut gan ļoti labi jau tas vien, ka parunājāt. var būt tā, ka viņai tik ''loti upura uzvedības modelis iegājies, ka viņa baidās justies citādāk un ko mainīt.
var pamēģināt vēl kādu pulciņu, vēl kādu sportu, lai paplašinātu paziņu loku.
parādi viņai cibu. vai tviteri. šeit ir brīnišķīga vide - raksti ko gribi, tāpat kāds piekrītoši mās ar galvu. ir jau arī visādi ķēmi, bet vismaz var nolaist tvaiku. tev nav viņai jāatklāj savs lietotājvārds un jārespektē viņas privātums.
es biju ļoti bailīga un kautrīga, bet puikām patiku. labi mācījos arī. līdz ar to bieži vien stulbi izrādītu uzmanību uztvēru par apcelšanu. sestajā klasē pārcēlāmies, sākumā bija nenormālu grūti, pastiprināto interesi ļoti pārdzīvoju. tad daži puikas sāka apcelt, jo labi mācījos, neļāvu norakstīt un viņiem patiku. situācija attīstījās ilgi, kādu pusotru gadu, citi no viņiem baidījās, mani neaizstāvēja. un tad vienā reizē, kad man pārmeta nenormāli vulgāras lietas (vēl joprojām neesmu dzirdējusi ko ekvivalenti pretīgu) es sadusmojos, aizgāju pa gaisu, blefoju, visas klases priekšā viņu pazemoju un tad pēkšņi mani ne vien pārstāja apcelt, bet arī tā kā sāka cienīt. un aizstāvēja, ja citi apcēla. toties tagad es no tādiem Tomiņiem nebaidos, jo izrādās, ka šī stratēģija ir derīga gandrīz jebkurā situācijā. bet pārdzīvojumi bija drausmīgi. vecākiem nevarēju izstāstīt, jo kauns, bet draugi neaizstāvēja
Arī brālim bija tāda veida problēma, tikai viņu aizskāra ne tikai emocionāli, bet arī fiziski - reiz gandrīz vai visa klase sapulcējās, lai paspārdītu ar kājām. Iemesla nav, jo brālis arī skolā ir pozitīvs, atvērts, atklāts, draudzīgs un izpalīdzīgs. Pieņemu gan, ka sakne šādai klasesbiedru attieksmei slēpjas tajā, ka no malas viņš var šķist ar netradicionālu orientāciju. Mamma toreiz devās uz skolu un uztaisīja kārtīgu šumu, kā rezultātā nekļuva ļaunāk - klasesbiedri vienkārši izturējās neitrālāk, jo mazā miestā visi visus tomēr pazīst. Ģimenes apstākļu dēļ pārvācoties brālis mainīja arī skolu, kur bija labāk, bet joprojām bija līdzīgas problēmas. Pats sev viņš uzstādīja mērķi iekļūt ģimnāzijā (man būtu bijusi tāda mērķtiecība 12 gados :D ), ko arī izdarīja un nu šādu problēmu vairs nav, jo viņam ir pareizā attieksme neņemt to visu vērā. Tāda attieksme gan laikam var būt tikai tiem, kam pašapziņa kaut kādā jomā kaut kur iekšās ir. Mūsu abu gadījumā liela nozīme bija arī ģimenei, kas neaizmirst reālistiski novērtēt atvases sasniegumus, pat ja tie ir tādi, par kuriem šķiet, ka nav vērts īsti neko teikt (labāka atzīme, izprasta viela, izpildīts sarežģīts mājasdarbs, veiksmes savos hobijos, ārpusskolas nodarbībās). Veiksmes! :)
P.S.-draudzēties ar viņiem gan nekad nesanāks visticamāk, bet normālas attiecības ir tieši tas, kas ir ok. Piemēram, es nemaz negribētu draudzēties ar tādiem cilvēkiem...
Īsti nezinu, vai varētu teikt, ka tiku ar to galā. Ar vecākiem nevarēju runāt, jo viņi pastāvīgi bija pārstrādājušies un pārguruši, turklāt attiecības ģimenē arī nebija nekādas lieliskās. Mamma man gan, manot, ka esmu nedroša, šad tad teica, ka vajag būt pašapzinīgākai, bet man tas neko nedeva - biju pilnīgi nošķirta no visiem. Tik maz kontaktējos ar cilvēkiem, ka atceros sevi kaut kad sēžot mājās un skaļi lasot, jo man bija tāda sajūta, ka citādāk varētu pazaudēt balsi.
Nedaudz labāk palika, kad atradu draugus ārpus skolas. Tagad jau sen no skolas esmu ārā un man ir draugu citur, bet nedrošība to cilvēku klātbūtnē, kurus izjūtu kā "spēcīgākus", tik un tā paliek.
Man liekas, ka tur nostrādā tāda dzīvnieciska izjūta par to, kurš ir spēcīgāks un kurš - vājāks. Varbūt es kļūdos, bet man šķiet, ka pieaugot tie cilvēki nemaz tik daudz nemainās - tikai apstākļi ir tādi, ka šīs spēcīgākā/vājākā attiecības nav tik uzkrītošas vai arī tiek notušētas.
Īsti nezinu, ko varētu ieteikt, bet man liekas, ka vismaz ir labi tas, ka meitene par to runā un apzinās, kas notiek. Ja varētu kaut kā celt to pašapziņu un paļāvību uz sevi, un būtu draugi vēl citur, varbūt, ka kļūtu labāk. Man liekas, ka galu galā nevar paredzēt, cik ilgi tas būs aktuāli - ir zināmi gadījumi, kad šī atstumtības sajūta nāk līdzi arī pieaugušā dzīvē, un arī tādi, kur cilvēks vienkārši izaug, kļūst pašpaļāvīgāks, nomaina vidi un viss izmainās.