rūsganais sprakšķis

Apcēla. Pamatskolas 8 gadi noteikti paliks mana mūža sliktākais laiks, jo, palasījusi Mairas Asares "Sieviešu zonu", sapratu, ka pat cietumā iespējams justies daudz labāk - vēl jo vairāk tāpēc, ka tur nonāktu kā pieaudzis cilvēks.:)
Normāli sāku justies vidusskolā, resp., kad nomainīju skolu.

Sarunas ar skolotājiem neko nedod. Pirmkārt, skolotājam (vispār jebkuram pieaugušajam) ir ļoti maz iespēju ietekmēt mikroklimatu pusaudžu barā, jo tas dzīvo pēc saviem, ne pieaugušo likumiem, gluži kā citas sugas dzīvnieki. Pieaugušie šajā vecumā tiek uztverti nevis kā autoritātes, bet kā ārējs spēks.
Iespējams, kaut ko tiešām dotu sporta nodarbības, vai vispār pašapliecināšanās kādā jomā, kur meitene var gūt panākumus. Un tad, kad pašapziņa ir atgūta, vajadzētu arī mainīt skolu, jo pašreizējā barā zaudēt "vājākās žurciņas" statusu būs grūti, varbūt pat neiespējami.