rūsganais sprakšķis

es domāju, ka terapija ir laba lieta, kas noteikti jāpielieto. par pārējo: domāju būtu labi viņai piedāvāt mainīt skolu un ļaut izvēlēties - tagad un uzreiz vai pēc mācību gada beigām. kādu tuvāku parasto vai privātskolu. jo tas var ļoti nākt par labu, bet tomēr ir papildus stress. var būt, ka palīdz jau tas, ka var izrunāties ar Tevi un aiziet pie terapeita.

pulciņš gan jāmaina, jo tā nav normāla attieksme interešu izglītībā. un tad jau visu pārmaiņu var būt par daudz. ja viņa ļāva sevi tik ilgi apcelt, varbūt nejutīsies ērti tev izstāstīt visas emocijas un varbūt baidīsies pateikt to, kas nepatīk. kaut gan ļoti labi jau tas vien, ka parunājāt. var būt tā, ka viņai tik ''loti upura uzvedības modelis iegājies, ka viņa baidās justies citādāk un ko mainīt.

var pamēģināt vēl kādu pulciņu, vēl kādu sportu, lai paplašinātu paziņu loku.
parādi viņai cibu. vai tviteri. šeit ir brīnišķīga vide - raksti ko gribi, tāpat kāds piekrītoši mās ar galvu. ir jau arī visādi ķēmi, bet vismaz var nolaist tvaiku. tev nav viņai jāatklāj savs lietotājvārds un jārespektē viņas privātums.

es biju ļoti bailīga un kautrīga, bet puikām patiku. labi mācījos arī. līdz ar to bieži vien stulbi izrādītu uzmanību uztvēru par apcelšanu. sestajā klasē pārcēlāmies, sākumā bija nenormālu grūti, pastiprināto interesi ļoti pārdzīvoju. tad daži puikas sāka apcelt, jo labi mācījos, neļāvu norakstīt un viņiem patiku. situācija attīstījās ilgi, kādu pusotru gadu, citi no viņiem baidījās, mani neaizstāvēja. un tad vienā reizē, kad man pārmeta nenormāli vulgāras lietas (vēl joprojām neesmu dzirdējusi ko ekvivalenti pretīgu) es sadusmojos, aizgāju pa gaisu, blefoju, visas klases priekšā viņu pazemoju un tad pēkšņi mani ne vien pārstāja apcelt, bet arī tā kā sāka cienīt. un aizstāvēja, ja citi apcēla. toties tagad es no tādiem Tomiņiem nebaidos, jo izrādās, ka šī stratēģija ir derīga gandrīz jebkurā situācijā. bet pārdzīvojumi bija drausmīgi. vecākiem nevarēju izstāstīt, jo kauns, bet draugi neaizstāvēja