rūsganais sprakšķis

Katra apcelšanas situācija atšķiras un katrs upuris agrāk vai vēlāk tiek ar to galā. Es skaitījos pie populārā gala sākumskolā, lai gan vienmēr vairāk jutos kā autsaidere. Bija tāds nopietns kultūršoks, kad pamatskolā sākās elle, jo vieni no labākajiem draugiem pēkšņi vairs nebija labākie draugi un sāka apcelt. Iesākumā nedēļu negāju uz skolu un kritu sevis žēlošanā. Atzīmes pasliktinājās, pirms tam biju aktīva - piedalījos dažādos pulciņos, bet tajā posmā atmetu tikpat kā visu. Noslēdzos un norobežojos. Vecākiem tā arī neko neteicu, jo zināju, ka palīdzēt nevarēs šajā gadījumā, jo tā apcelšana bija tāda muļķīga un būtu grūti paskaidrojama pieaugušajiem. Uz skolu, protams, bija jāatsāk iet. Un ja nav nekādu baigo "čomu" ne skolā, ne ārpus tās, tad neatliek nekas cits, kā mācīties. Tāpēc pamatskolā sāku mācīties ļoti labi, kā rezultātā pamazām atguvu cieņu starp klasesbiedriem - kad vēlējās norakstīt, bija iespēja komunicēt vai parādīt attieksmi ļaujot/neļaujot to darīt, izmest pa kādam jociņam, savā ziņā būt noteicējai pār situāciju. Tas atgrieza pašapziņu. Mainīt skolu, iespējams, būtu kā mukt no problēmām, jo apcēlēji atradīsies vienmēr. Ir jāiemācās ar to tikt galā.
Arī brālim bija tāda veida problēma, tikai viņu aizskāra ne tikai emocionāli, bet arī fiziski - reiz gandrīz vai visa klase sapulcējās, lai paspārdītu ar kājām. Iemesla nav, jo brālis arī skolā ir pozitīvs, atvērts, atklāts, draudzīgs un izpalīdzīgs. Pieņemu gan, ka sakne šādai klasesbiedru attieksmei slēpjas tajā, ka no malas viņš var šķist ar netradicionālu orientāciju. Mamma toreiz devās uz skolu un uztaisīja kārtīgu šumu, kā rezultātā nekļuva ļaunāk - klasesbiedri vienkārši izturējās neitrālāk, jo mazā miestā visi visus tomēr pazīst. Ģimenes apstākļu dēļ pārvācoties brālis mainīja arī skolu, kur bija labāk, bet joprojām bija līdzīgas problēmas. Pats sev viņš uzstādīja mērķi iekļūt ģimnāzijā (man būtu bijusi tāda mērķtiecība 12 gados :D ), ko arī izdarīja un nu šādu problēmu vairs nav, jo viņam ir pareizā attieksme neņemt to visu vērā. Tāda attieksme gan laikam var būt tikai tiem, kam pašapziņa kaut kādā jomā kaut kur iekšās ir. Mūsu abu gadījumā liela nozīme bija arī ģimenei, kas neaizmirst reālistiski novērtēt atvases sasniegumus, pat ja tie ir tādi, par kuriem šķiet, ka nav vērts īsti neko teikt (labāka atzīme, izprasta viela, izpildīts sarežģīts mājasdarbs, veiksmes savos hobijos, ārpusskolas nodarbībās). Veiksmes! :)
P.S.-draudzēties ar viņiem gan nekad nesanāks visticamāk, bet normālas attiecības ir tieši tas, kas ir ok. Piemēram, es nemaz negribētu draudzēties ar tādiem cilvēkiem...